| |
[Feb. 24th, 2009|12:16 am] |
| [ | mood |
| | galīga pakaļa | ] |
| [ | music |
| | deftones-digital bath | ] |
Mēs esam dzīvi vien tikmēr, kamēr ejam, kamēr esam kustībā, kamēr neesam mierā. Nekustība mūs padara nedzīvus un liek nomirt-katru dienu, vismaz pāris reizes. Un tad tu sajūties kā līķis, saproti, ka kaut kas nav kārtībā un iekšēji sāc sevi vārīt. Ieelpa un izlepa te vairs nepalīdz. Izplest rokas, ar pirkstiem tverot auksto vēju, ejot nekurnekadienes virzienā, bez mērķa, bez ceļa, vien ar domu par kustību un brīvības tveršanu. Kā putns-vien uz zemes, planējot centimetru virs dubļainajām takām.
Iekšēji eksplodēju. Sagruvu, pārplūdu un uzšāvos gaisā. Visi mazie sīkumi sablīvējās kaut kur dziļi iekšā un nāca uz āru, bez brīdinājuma, iepriekšējas pieteikšanās un iemesla. Piu! Sliktumi ir uzsprāguši, būs mierīgs miegs. |
|
|