| |
[Feb. 16th, 2009|12:52 am] |
| [ | music |
| | Skunk Anansie-She`s my heroine | ] |
I love the way You see things. Varbūt tāpēc, ka mēs ar Tevi skatāmies uz punktiem katrs no pavisam sava redzes leņķa. Kur es redzu ēnu, Tev redzama gaisma. Un tā gaisma tik ļoti saista, bet tāpat es netikšu Tavā pusē. Tāpat mēs katrs atrodamies savā ceļa malā. Ar tiekšanos te ir par maz. Domu spēks, vēlmes un sapņi ir par vājiem. Visu nosaka roku garums un sirdspukstu spēcīgums. Bet es tomēr atrodos no Tevis cilvēksauciena attālumā, Tu taču zini..
Jāiemācās atklātību-galvenokārt pret sevi. Vienalga, cik nepatīkama un riebīga būtu patiesība, aizmiglotie logi nepalīdzēs skaidram tālākajam ceļam. |
|
|
| |
[Feb. 16th, 2009|11:39 pm] |
| [ | mood |
| |  sick | ] |
| [ | music |
| | Nick Cave-And I sat sadly by her side | ] |
Sirds beidzot liek par sevi manīt-duras ik uz soļa, ik uz elpas vilciena, ik uz acs pamirkšķināšanu. Ģimenē iedzimtā stiprā sirds uz mani laikam neattiecas, vai arī cageretes dara savu. Bet katram vajag savu atkarību. Vismaz 3 tādas. Man ir-visas 3. Ko gan es bez viņām? Bet vajag pārmaiņas. Nedaudz gaispilnāku gaisu, mazliet mazāk dūmu-tā jau sveces pietiekami mēdz telpu piedūmot. Bet nevar uzreiz no sevis atraut to, pie kā ir pārāk pierasts. Rīts, kafija, cigarete-pārsvarā gan divas. Vakars, tēja, cigarete-tad gan viena. Vakarā daudz nedrīkst, jāatstāj tomēr kādu mētājamies tai paciņa, ja nu atkal gadās neguļoša nakts, kāda tā parasti sanāk. Bezjēdzīga mētāšanās no viena istabas stūra uz otru. Grāmata rokās, grāmata uz galda, acis monitōrā, pa kuru peld kāds filmas fragments, deguns tējaskrūzē, rokās neveikli uzmeistarota desumaize. Tādas ir naktis. Tik vienkāršas un brīnumaini mierpilnas. Dienas pārāk nogurdina, izsmeļ un sadusmo. Arī domas naktīs saģērbjas citās drēbēs-uzvelk ko pelēcīgi aizplīvurotu, ieņem neesošas kontūras. I`m a fuckin` daydreamer. Ir lietas, kas nemainās. ..tās mainās nemanot, saglabājot savu iepriekš ieņemto formu, un mums liekas, ka viss ir pa vecam. Ik mirklis pagriež pasauli pa 360 grādiem uz riņķi. Bet mēs neko nejūtam, jo sēžam savā dzīvē, iekrampējušies ikdienas atzveltnē. Neviens nevēlas nokrist. Mūžīgā problēma ar bailēm, ka nebūs, kas noķer. Brīvais kritiens ir baiļpilns, bet tomēr fantastisks, jo ir brīvs-vesels kliedziens, pilns brīvības un lidojuma. Nekad nav nomēģināts ne izpletnis, ne gumija, ne vienkārši planēša no dajebkurienes. Augstumbailes. Tas viss ir mūsu galvā. Tas viss ir mums vistuvāk. |
|
|