|
Mar. 25th, 2010|01:46 am |
Mazliet tā kā skumji - skumjas pēc manas Nāves manā pavasarī. Tik daudz kas kopā ir piedzīvots/pārdzīvots, un tagad pēkšņi tu saproti, ka jau kādu pamatīgu laiku tas cilvēks ir kaut kur citur, tikai ne tuvumā(bet vienmēr tak` paliek cilvēksauciena attālums, vai ne?)- kā tas bija senāk. Patīkama kņudoņa pakrūtē pārņem, atceroties pīpētavā nosēdētās naktis ar prezentācijām un domu lidojumiem, agros rītus parkā ar kafiju, cigaretēm un āboliem, vakarus istabiņā pie svecēm, vīrakiem un dvēseles. Debesis kopā satur vien tās mazās zvaigznītes. Nedrīkst ļaut tām pazust. Tās ir jāglabā dziļi sirsniņā.
 |
|