pirmie soļi sirds pilna, bet (insert excuse here)
tētis skumjš un mēs, pārējie, viņam līdzi – katrs savā veidā. kopš sevi atceros, nekad neesam bijusi ģimene, kas prot cieņpilni dalīties jūtās un emocijās, un tieši tas, šķiet, beidzot sāk atspēlēties. vai arī, iespējams, tikai pirmo reizi tas pa īstam sasniedzis manu apziņu. pārmetumu gūzma pret sevi un citiem ģimenes locekļiem mijas ar trulu bezspēcību un apjausmu, cik daudz no šiem komunikācijas paraugiem ievīts arī manā raksturā. to visu gribas izraut ar visām saknēm, izravēt kā nezāli, bet pie pieskāriena tas dzeļ ar leknas nātres spēku. sūrst.
tētim ir depresija. cik ilgi, neprotu teikt, bet nu jau gados mērāmā apjomā. dažādu iemeslu dēļ uz terapiju viņš sistemātiski neiet, tāpēc regulāri ķeras pie klasiska padomju cilvēka risinājuma. mamma piekususi ar to cīnīties, piekususi no viņa un situācijas, kurā dzīvo pēdējos ~10 gadus, pie tam pandēmijas izolācija visas problēmas izgaismojusi kristāldzidrā asumā. pēc pēdējās tikšanās reizes, kurā viņa rādīja bildi, kā viņš naktsskapītī noslēpis bāra cienīgus krājumus un tēta šodienas tik ļoti skumjā zvana, kamols kaklā savelkas truls, kaut arī asaras spītīgi nebirst.
nezinu, no kura gala lai vispār sāk, bet jūtu, ka manu domu gūzma pamazām ir jāšķetina, kaut kur jāliek, jo galvā tās paklūp viena pār otru un sagāžas vienā nedalāmā murskulī.
nezinu, kurš šo lasīs, un tas pat nav svarīgi. līdz saņemu drosmi zvanam, šis mazliet palīdz.
tbc