Acis līp ciet, kafija nelīdz... jā tas ir tikai normāls sestdienas rīts. Ārā spoži spīd saule, bet vairs nesilda vairs, gluži kā tik daudzie smaidošie cilvēki apkārt. Man labāk patīk lietus... viņš vismaz ir atklāts. Kastanis jau nomainījis zaļās lapas uz dzeltenām, nobirdinājis visus brūnos augļus... lūk tieši šī mana garstāvokļa indikātora man pietrūks visvairāk. Katru gadu pēc kastaņa spriežu vai pavasaris klāt, vai vasara beigusies. Dažkārt rodas sajūta, ka vienkāršas nedzīvas lietas man ir daudz tuvākas nekā cilvēki... Pie nedzīvajām lietām es atgriežos atkal un atkal, apbrīnoju, pētu... man patīk to nemainīgums vai arī noteiktais mainīguma cikls... ar tām viss ir skaidrs... balts pēkšņi nekļūs melns... ciets nebūs mīksts. Par cilvēkiem gan to nevaru teikt. Citi to sauc par attīstību, evolūciju... es to saucu par sevis zaudēšanu... ar vien lielāka spēle, lai panāktu mērķus, ar vien vairāk masku... ienīstu šīs izrādes. Ja cilvēku raksturs būtu konstants, varētu paredzēt katru tā darbību... Ienīstu indivīdu spītību- es darīsu citādāk, jo viņš/viņa grib, lai es daru tā... Ienīstu liekulību- acīs smaids un jautras sarunas, pagriez muguru un tu uzzināsi ko jaunu par sevi... Runā, ka naids nogalinot... es saku, ka vienaldzība nogalina. Paprovē uzvilkt masku... es tev tādu karnevālu parādīšu... Ja tev liekas, ka pret tevi izturos skarbi, negatīvi, tad zini, ka tevī ir īpašība, ko nepieņemu un nepieņemšu, es nediršu bez iemesla, ja tu ciet dēļ manas mēles, zini, ka pats esi vainīgs. Un tagad nekļūsti spītīgs...