Tika jautra nakts un rīts man sen nav bijis. Tātad... Zemene pārmācījusies un izpildījusi visus iespējamos parādus nomet zemē matemātikas grāmatu, jo secina, ka grāmatā ir ļoti nejēdzīgi paskaidrots un ka kādam nāksies dzīve parādīt visus soļus. Ap grāmatas kritiena momentu pulkstens varēja rādīt apmēram 4 no rīta. Zemene laimīga ietinas savā katras nakts kokonā, kas veidots no dūnu segas, saliec ceļus un iespiež seju spilvenā. Aptuveni 5 no rīta viņa pamostās no sāpēm. Bet tas jau nav nekas jauns un Zemene cenšās gulēt tālāk, lai problēmas risinātu pēc miega. Bet tās maitas- sāpes, nedomā pazust. nu tad pēc nelielām mocībām Zemene iedzēra divus panadolus... līdzēja? Nē! Nu tad pēc kādām 20 min, kad vēl joprojām neizdevās aizmigt noriju 3 tailenolus. No tāda pretsāpju tablešu kvantuma jau rokas sāka palikt bezjūtīgas un galvā dolbīja. Bet vai sāpes zobā pāriet? Nē! Pie sevis galvā nolādēju to sasodīto gudrības zobu, kas atkal lien ārā (nu vismaz tā es tobrīd domāju, jo pāris nedēļas atpakaļ tas gudrais zobs jau parādījās ārā no smaganām). Kad jau bija 7 un man vajadzēja posties uz skolu, agonijā aizslidoju līdz tēvam, kas apsolījās aizvest pie dežūrējošā zobārsta. Tieši 8 esam pie zobārsta... tur paskaidro, ka 8 nāk pacients un nevar mani pieņemt, bet ar smieklīgu žēlumu skatas uz manu pārmocīto seju. Piedāvā aiziet uz bērnu zobārstniecības poliklīniku, kur jau strādā dežūrējošais ārsts... ceļojums uz 3. stāvu un 33 kabinets. Sēžu uzgaidāmajā telpā un skatos vienā punktā. Tēvs nervozi stāv blakus. Izskatās, ka viņam lielāki uztraukumi nekā man, par spīti manām apsārtušajām un aizpampušajām acīm. Tēvs atstājis mašīnu neatļautā vieta tādēļ dodās viņu pārlikt kur citur. Palieku viena ar savu punktu. Atverās 33. kabineta durvis un sievietes balss : "Spriņģe?!". Es attopos un ar pīkstienu, kas saka : "Jā!", dodos iekšā. Tieku līdz sarkanbrūnam zobārsta krēslam un papriecājos, ka vismaz aparatūra šeit vairs nav tā pati vecā. Pastāstu dakterītei, ka naktī sāka asi sāpēt zobs. Viņa apskatā, ka jā... varētu tā būt, ka baigi sāpēja. Norāj mani par to, ka tik daudz precsāpju zāles sadzēros un iesaka labāk lietot ibumetīnu šādos gadījumos. Tad notiek špricēšana un entuziastisks stāsts par fluora maģiskajām iedarbībām. neviļus nācās pasmaidīt, jo tas atgādināja manu ar medicīnu apsēsto draudzeni. Tad nu sākās stundu ilgā operācija- ilga uzrbināšanās, secinājums, ka caurums izveidojies no sāniem un tādēļ nepamanāms, atkārtotas špricēšanas, lai padarītu zobu nejūtīgu, kanālu tīrīšanas un nervu vilkšana ārā. Dakterīte sajūsminājās par nervu uzrunājot to kā dzīvu būtni. Atkal jau nācās smaidīt. Tālākais bija entuzastisks stāsts par neļķu eļļu, ko viņa tajā mirklī lika uz mana zoba. Tad viss.... beidzot... lēna piecelšanās no krēsla, apmaksa kasē, čeka atdošana, paldies pateikšana un došanās prom. Mašīnā jau varēju pasmieties. Naktī gan vienīgais par ko spēju domāt bija- izraujiet tak lūdzu viņu.

Tad nu protams apzāļota un apdolbīta uz skolu iet uzreiz nevarēju... nolēmu pagaidīt līdz seja atgūst jūtīgumu un tad doties uz skolu... pamostos 5 vakarā no telefona zvana. Atkal jau kavējumi un parādi... Seja vēl joprojām pusjūtīga.