Elizabete

Fri, 20 Nov 2020 19:51:59 GMT

Es, protams, varu dzīvot labi un saskaņā ar savu sirdsapziņu, piekopt uzskatu, ka Dievs nav baznīcā, un dusmoties uz garīdzniekiem un liekuļiem, un tumsoņām ticības brāļiem un māsām, bet tad līdz sāpēm gribas atnākt un nokrist ceļos zem velvēm, ilgi tā palikt, tad izsūdzēt grēkus, pieņemt komūniju, nokristīt bērnu.

Fri, 30 Nov 2018 15:13:33 GMT

Nevaru nokristīt bērnu, tāds liberasts es esmu, man nav neviena rada vai tuva drauga katoļa, ko aicināt par krusttēvu, turklāt nedrīkst būt homofobs. Gribētos, lai mums būtu kādi "draugi no draudzes", taču esam (precīzāk, neesam) darījuši visu, lai mums tādu nebūtu.

Sun, 26 Mar 2017 20:29:31 GMT

Priesteris, pie kura gāju tikai tāpēc, ka negribēju būt izvēlīga un vilkt garumā, deva lielisku padomu: kā atbildi tam, ka gribu uzticēt Dievam konkrētas raizes, viņš ieteica šajā nodomā lūgties un nevis vienkārši lūgties, bet piecas minūtes katru dienu, ne par maz, ne par daudz, viņš teica. Ja lūdz par sevi, tad "Kungs, apžēlojies par mani", ja par citu, tad "par viņu", 100 reizes - tās esot piecas minūtes. Varot arī par mirušiem, jo viņi arī varot palīdzēt "mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem mūžam" 50 reizes - tās esot sešas minūtes.

Wed, 25 Jan 2017 16:27:51 GMT

23. psalms
Kungs ir mans gans, man netrūks nekā.
Zaļās ganībās viņš mani gulda,
pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved,
manu dvēseli atveldzē,
vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ,
pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,
jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.
Tu saklāj galdu manu ienaidnieku priekšā,
ar eļļu tu svaidi man galvu,
mans kauss plūst pāri.
Patiesi, dāsnums un žēlastība mani pavadīs,
es pārnākšu Kunga namā uz mūžu.

Tue, 17 Jan 2017 07:30:24 GMT

Ar dēlu ejam pa mežu, viņš pārstāsta dažādas samudrītas teorijas par civilizācijām. Es viņu pārtraucu:
- Bet kad tu skaties uz šo ainavu, vai tu to redzi tur? Vai šeit, sevī?
Viņš skaidro, kā redzes nervs sūta informāciju uz smadzenēm.
- To tu esi iemācījies. Bet pēc tavām sajūtām, vai tu redzi šos apsnigušos kokus tur? Vai sevī?
- Noteikti sevī.
- Kad tu biji maziņš, tu biji viens; tagad tu esi cits, bet kas ir tas, kas to vēro?
- Esamība. (saminstinās) Dvēsele. Es.
- Bet kas tas ir? [Vārds Uzvārds]?
- Nē. Noteikti nē.
- Tas ir visiem kopīgs un tikai gabaliņi pielīp pie indivīdiem, piemēram, [Vārds Uzvārds], vai ne?
- Protams.
- Vai tu to esi sapratis intelektuāli vai iekšēji?
- Iekšēji. Es nevarētu to saprast intelektuāli, ja nebūtu izjutis iekšēji.

Tāds man dēls. Es pati gan saprotu to tikai intelektuāli.

Sun, 08 Jan 2017 22:02:53 GMT

Dieva žēlsirdības litānija

http://www.catholic.lv/smiltene/kumoss/gk5/gk5_10/litanija_pdf.pdf
https://www.youtube.com/watch?v=55k3zsom3Ik

Nebiju zinājusi tādu litāniju, tik skaisti un palīdzoši

Sat, 07 Jan 2017 07:03:34 GMT

https://www.youtube.com/watch?v=Kov401QAHN4
(es ļoti atvainojos).

Kad iepazinos ar Sintiju, viņa bija tikko pēc krūts vēža operācijas (atklāts 3. stadijā) un ķīmijterapijas, taču gāja svētceļojumā, un viņai kļuva labāk.
Pēc tam viņa izveseļojās un izdeva albumu.

Savukārt video liek domāt par 90. gadiem un Grašu bērnunamu. Nevaru saprast, kad kas ir filmēts un kā samontēts. Tikpat labi varētu būt jauns. Drusku par daudz baznīcas atribūtu, bet nenormāli aizkustina pirmā minūte vai drusku pāri, kad vēl nevar īsti neko saprast, un pirms bērns izvelk kaseti.

Sun, 13 Nov 2016 16:09:58 GMT

Vēl es gribu ieteikt iedziļināties Koena "Going Home" tekstā. Ne velti viņš piecus gadus pavadīja dzenbudistu klosterī.

Kā lai iemanto pārliecību, ka mēs visi jau tagad esam atpestīti.

Sun, 13 Nov 2016 16:06:54 GMT

Domāju par reakcijām uz nāvi - galvenokārt mums sāp, ka nesatiksim vairs šo cilvēku vai ka nebaudīsim jaunus viņa labos darbus. Skaidrs, ka mazāk savtīgi ir žēl, ja mirst gados jaunāks cilvēks vai ja nāve ir vardarbīga. Taču galvenais pārdzīvojums, man liekas, ir tāpēc, ka paveras priekškars. Es tagad par nāves ziņām raudu tāpat kā par piedzimšanas ziņām. No aizkustinājuma par šo pāriešanu. For whom the bell tolls.

Sat, 22 Oct 2016 17:52:28 GMT

Tātad, Dāvids ierauga, kā Ūrijas sieva Batšeba mazgājas (Your faith was strong but you needed proof. You saw her bathing on the roof. Her beauty and the moonlight overthrew you), iekāro viņu un pārguļ.
Kad Batšeba kļūst grūta, Dāvids atsauc Ūriju no kara, cerēdams, ka Ūrija gulēs ar Batšebu un bērns skaitīsies viņa, bet Ūrija saka, ka nevar iet mājās, kamēr visi citi ir karā, un nakšņo pie Dāvida durvīm. Tad Dāvids sūta Ūriju drošā nāvē un pēc tam ņem Batšebu pie sevis. Kad Nātāns Kunga vārdā ir Dāvidam norādījis, ka tā darīt nebija forši, Dāvids dzied šo:
https://www.youtube.com/watch?v=0dVsAn1f3nc
Rietumu tradīcijā tas ir 51. psalms, un to parasti lasa grēku nožēlas modināšanai.

Wed, 19 Oct 2016 20:06:56 GMT

http://www.nekasnavnoticis.lv/persona-nevar-sevi-iemilet/
Formulējumus var apstrīdēt, bet piekrītu šim "Man arī nepatika mana persona un šķita, ka es ciešu no tās, kad vēl neredzēju, kas esmu. Taču tagad tā šķiet bezgala mīļa un nevainīga."
Man liekas, tā mans dzīvesbiedrs skatās uz sevi un mani un citiem cilvēkiem, kā uz "mīļiem un nevainīgiem". Un arī es spēju tā redzēt sevi un viņu, un bērnus, un daudzus draugus, bet diemžēl ne visus citus, daudzi no kuriem mani kaitina.

Wed, 19 Oct 2016 11:47:45 GMT

Lielu daļu uztraucošo jautājumu var reducēt līdz "vai mani uzskatīs par labu", bet tad jāatceras, ka "manis" nav, ir tikai norises Dievā. Taču ir arī dažas tādas norises, kurām būtu labi īstenoties, kļūt redzamām neatkarīgi no "autorības".

Wed, 05 Oct 2016 10:56:31 GMT

Nesaprotu, kāpēc es līdu priestera Ilmāra Tolstova profilā - gribēju zināt, ko viņš saka, varbūt cerēju uz viņa saprātu, jo Polijas tagadējais likumprojekts šķiet acīmredzami šausminošs. Taču tur teikts "Aborta gadījumā ģērbties melnā ir atbilstoši, jo aborts ir slepkavība un ir attiecīgi sērot." Laikam saprotu, kā ar tīriem nodomiem var piebiedroties inkvizīcijai. Zemāk protestētāji nodēvēti par slepkavības atbalstītājiem, un nav tā, ka tas nemaz nebūtu taisnība. Kad kolēģe pavasarī Oslo aicināja uz protestu pie vēstniecības, es neaizgāju arī tādēļ, ka protestējot pret aizliegumu, tu automātiski nostājies pozīcijā "par abortiem", un retais saprot, ka tās ir dažādas lietas.
Nesaprotu arī, kāpēc man jātaisnojas kaut kādiem virtuāliem kristiešiem savā galvā, ka joprojām esmu par dzīvību.
Mēģinu, protams, skatīties uz pasauli distancēti un neduālistiski, pieņemt arī savas šaubas, skumjas, bēdas un dusmas, visus atvērtos jautājumus. Tā ir un viss.

Mon, 04 Jul 2016 20:09:04 GMT

Lasu Ričarda Rora "Kailā tagadne". Ļoti patīk. It kā es to visu jau zināju, intuitīvi, tad no senu sarunu un grāmatu druskām, no draugiem un draugu psihoterapeitiem, no Rubeņa un no tagadējiem Torņakalna mācītājiem. Tomēr pirmo reizi tik skaidri izlasu par neduālistisko pieeju, pretrunu pieņemšanu un visu citu. Ka laba un ļauna atzīšanas koks nozīmē pretstatīšanu "vai nu - vai", bet dzīvības koks nozīmē kontemplāciju. Ka Mērtons pateicis mūkiem - jūs neesat kontemplatīvi, jūs esat introverti. Par veselu mūku un mūķeņu paaudžu ciešanām, jo viņiem mācīta vienīgi domājošā lūgšana. Ka sātans nozīmē - tas, kurš apsūdz.

Tue, 07 Jun 2016 17:33:52 GMT

Lasu grāmatu "Dievs 9.0" (Zvaigzne tikko izdeva).
Nosaukums un sistēma aizdomīgi, taču saturs ļoti patīk, daudz ko izskaidro un palīdz samierināties.
Un - es neesmu tik attīstītā apziņas pakāpē, kā gribētos. Esmu (un daudzi mani draugi arī) tajā, kur duālisms nozīmē "jūtīgie (iecietīgie) vs nejūtīgie. Es esmu iejūtīgāks nekā tu" un kas krīzē it kā saka "es necietīšu tavu nejūtīgumu un no tevis nošķiršos".
Vēl, man ir tendence izlaist "es" stadijas, es no viena "mēs" tiecos lēkt uz nākamo, taču "es" arī ir ļoti vajadzīgs. Man jāatzīst sev "es" nepieciešamība. Nu tur mērķtiecība, panākumi, patība.

Sat, 09 Apr 2016 21:47:00 GMT

Pirmo reizi mūžā izsūdzēju grēkus angliski. Mana angļu valoda šajā gadījumā pat nebija lauzīta vai stostīga - kā man tas bieži gadās -, bet gan ļoti lēna, vienkārša, neoficiāla un skaidra, bet stāstāmais maksimāli reducēts, jo priesterītis atzinās, ka maz saprot angliski, un sākumā atbildēja norvēģu valodā (pats viņš visdrīzāk bija polis). Pamācības daļā, kas arī bija īsākā manā mūžā, viņš teica apmēram tā - Dievs ir žēlsirdīgs, respect other people. Man neviens priesteris laikam nekad nebija teicis, ka jāciena cilvēki. Piedošanu viņš sniedza pēc drukāta parauga, to es redzēju. Grēksūdzes būdiņa bija kā divdurvju skapis, respektīvi, aiz sevis varēja aizvērt durvis. Beigās priesteris teica - three rosary, es ceru, ka domāta bija trešā daļa, nevis trīs rožkroņi, lai gan varu, protams, pamazām noskaitīt arī tos. Un beigās teica - see you, uz ko es atbildēju - amen.

Jāpastāsta arī, ka nebiju domājusi iet uz grēksūdzi vai Misi, taču pastaigas laikā kaut kā nonācu pie šīs baznīcas, durvis bija vaļā. Sākumā bija tukšs, es tāpat drusku paelpoju palūdzos, bet tad pamazām sāka nākt cilvēki, un būdiņā iesēdās šis priesteris. Un pēc tam bija vakara dievkalpojums.

Thu, 31 Mar 2016 17:38:52 GMT

"Ja jūs nekļūsiet kā bērni, jūs neieiesiet Dieva valstībā" laikam ir par Imagināro, kad bērns nenodala sevi no mātes un pasaules.

Thu, 31 Mar 2016 12:06:55 GMT

Esmu atkal nonākusi vecajā slazdā, proti, pārliecība, ka Dievs uz seksualitāti skatās mazāk regulējoši nekā Baznīcas mācība, personisku iemeslu dēļ kļūst grūti savienojama ar ticības praktizēšanu noteiktā tradīcijā. No otras puses, es joprojām ļoti gribu Jēzu un jūtu, ka man būtu Jēzus dēļ jāpieņem cilvēku radītie noteikumi un tas, ka man tiem jāklausa, ja vēlos praktizēt un saņemt Jēzu komūnijā. Un, ja kaut kas cits man ir svarīgāks par Jēzu, tad tomēr sanāk, ka atsakos no Dieva, pat ja pašam Dievam ir neitrāli uzskati par šo kaut ko, un šī atteikšanās tad ir tas, kas jānožēlo. Es, protams, varu meklēt Dievu sevī, taču es nevaru iztikt bez rituāliem un nevaru sev piemērot paviam citus noteikumus, lai gan detaļās es tos variēju jau sen, jo esmu sapratusi, ka man ir dots ļoti daudz un tas prasa atbildību. Bet, es taču nevaru dibināt jaunu reliģiju. Arī personisku ne, jo Dievs ir starp cilvēkiem. Laikam vajadzētu kaut ko palasīt, kas atkal palīdzētu samierināties. Ir cilvēki, kas samierinās, bet neiet pie dievgalda.

Un tad vēl, protams, ir aizdomas, ka rituāls ir tukšs. Man kristietības tēlu sistēma liekas nenormāli kruta, taču konkrētās izpausmes baznīcās - es ilgi centos būt pazemīga, tomēr. Kā arī, priekšstatu paplašināšana un arī atteikšanās no pieņēmumiem ieved bīstamos kārdinājumos.
Varbūt vajadzētu doties uz kādu kontemplatīvās meditācijas skolu. Tādu, kur pieņem lajus. (Ir tik grūti bez seksa.)

Īsi sakot, esmu ceļā uz nākamo līmeni. Varu iekrist arī bedrē, tikai lūdzu, negribu tajā palikt tik ilgi kā pagājušo reizi. "Es ceru ka turpmāko sešdesmit septiņdesmit gadiņu laikā es varētu izveidoties par tīri normālu cilvēku" (c)

Mon, 22 Feb 2016 14:02:47 GMT

Oslo Svētā Ūlava Romas katoļu draudzē dievkalpojumi notiek norvēģu, angļu, poļu un vjetnamiešu valodās. Tā kā es apmeklēju Summas dievkalpojumu, tas bija valsts valodā, norvēģu tātad, precīzāk, bukmolā, ar dažiem dziedājumiem latīniski.

Pirmajā reizē, kad biju uz Misi, vēl nebija sācies gavēnis, un dievkalpojums bija ļoti priecīgs. Dziedāja koris, diezgan kvalitatīvi. Priesteris, pareizāk, veseli trīs, uznāca procesijā, vesela pusaudžu bariņa, tostarp meiteņu, pavadībā. Interesanti, ka meitenes palika pie altāra un piedalījās piekalpošanā. Tur bija vairākas melnas meitenes un puiši aziāti.

Man apkārt arī bija padaudz aziātiska izskata cilvēku, es teiktu, ka filipīnieši, bet varbūt arī vjetnamieši, tostarp jauni cilvēki ar sapostiem bērniem, meitenes greznās gaisīgās kleitiņās zem ziemas jakām. Pēc "Kýrie, eléison" vecākā no melnajām meitenēm nogāja pa eju ar plakātu "Svētdienas skola", un vairāki mazie bērni viņai sekoja, lai atgrieztos Misē pēc sprediķa.Aizmugurējos solos bija vairāk norvēģu, par ko es īstenībā pabrīnījos, jo kālab lai norvēģi būtu katoļi. Otrajā reizē man blakus sēdēja pajauna indiešu (?) sieviete ar diviem jauniešiem manu bērnu vecumā vai nedaudz vecākiem, meitene bija ģērbusies rietumnieciski un ļoti gaumīgi.

Ziedojumu trauku viņi nenēsā apkārt, bet palaiž uz padošanu tālāk. Tā ir tāda kā kule ar diviem rokturiem.

Dievkalpojuma kārtība ir tieši tāda pati, kā Latvijā. Visu var atpazīt pēc intonācijām, tikai sprediķi nesapratu. Pirmajā reizē sprediķī tika lietoti starptautiski vārdi diskriminācija, Aušvice un antisemītisms, bet es nezinu, kādā kontekstā. Angļu mise priekš manis ir par agru, pusdesmitos.

Komūniju vairums no viņiem ņem rokā - pastiepj sauju un paņem maizīti. Ja nestiepj roku, tad ieliek mutē kā pie mums. Otrajā reizē ievēroju, ka Komūniju dala arī sievietes, viena melna, otra aziātiska izskata. Centrālajā ejā to dalīja divi priesteri, bet sānu ejās - šīs divas sievietes. Es piegāju pie aziātes un izstiepu sauju. Kristus miesa, viņa teica bukmolā, un iedeva man Jēzu.

Esmu pateicīga par šo pieredzi un gandrīz vai ticu, ka pēc simts gadiem sievietes ne tikai piekalpos un dalīs Komūniju, bet arī pārvērtīs maizi Kristus miesā un teiks sprediķi. Un vakarēdienu dos arī peģikiem.

Mon, 01 Feb 2016 12:24:42 GMT

Kopš kāda laika es baidos, ka mēs neaugšāmcelsimies miesā, un ka Dievs nav mīloša persona. Blogs http://www.nekasnavnoticis.lv/ man ļoti palīdzēja šajās bailēs, jo lai gan es laikam esmu pamodusies tikai uz īsiem mirkļiem un ļoti sen, tomēr lasītais man palīdzēja sakārtot garīgos priekšstatus. Lai gan bloga autore patiešām raksta auksti, tomēr man izdevās saslēgt viņas pieredzi un skaidrojumu ar ticības apliecību, ko regulāri skaitu. Man šķiet, es nojaušu, kā individuālā apziņa pievienojas kopējai. Es ļoti ceru, ka būšu gan individuālā, gan kopējā. Tu sācies Dievā un pievienosies Dievam.

Pēc tam naktī sapņoju par papiņu - īstu, dzīvu, siltu. Šī bija pirmā reize, kad sapnī saprotu, ka viņš ir miris un vienlaikus dzīvs, un es to pieņemu un pārāk neskumstu, lai gan mīlestība, ko jūtu abpusēji plūstam, ir arī sāpīga un skumja, tomēr sajūta nav slikta. Viņa tēls nav savāds vai izkropļots, viņš nav ne tievs, ne resns, ne slims un starp mums nav stikla sienas; šķiet, ka tā bija tā viņa daļa, ko es mīlēju un kas pati mīlēja, un kas ir mūžam dzīva. Paldies.

Es negribu arī prasīt Dievam obligātu pamošanās pieredzi, lai gan nevaru noliegt, ka ceru uz to - taču pagaidām tas ir pārāk godkārīgā veidā.

Sat, 30 Jan 2016 17:14:01 GMT

Man ir spēcīgs ego, kas nelaiž vēl vaļā. Varbūt nav vēl pienācis laiks, jo ego ietekmē var izdarīt arī šo to derīgu.

Kad es lūdzos par saviem darbiem ("svētī un izlabo tos"), es gan saku, ka gribu, lai tie kalpo nevis manam (kā ego) godam, bet gan lai tie ir Dieva darbi caur mani - bet es nezinu, vai esmu patiesa, kad to saku, jo esmu arī ļoti godkārīga.

Tue, 08 Dec 2015 19:27:59 GMT

Magnificat anima mea Dominum https://www.youtube.com/watch?v=fEzkj8v0fhQ

Tue, 08 Dec 2015 19:25:22 GMT

Šosvētdien atkal piedzīvoju bēdīgo situāciju, kad nevaru iet pie dievgalda sava vīra baznīcā. Tas nenotiek bieži, jo mans vīrs nav aktīvs praktizētājs. Tomēr šī atšķirtība ir tik skumja. Ja kopā aizejam pie katoļiem, ir labāk, jo tur viņš var aiziet vismaz saņemt svētību, taču luterāņi vai nu iet, vai neiet priekšā.

Līdz šim esmu bijusi pie luterāņu dievgalda trīs reizes. Pirmā bija Lūžņā pie Rubeņa, kur to drīkst visi, un kur es noraudājos slapjiem vaigiem par saņemto žēlastību - sastapties ar Kristu abiem blakus. Otrā - pērn Lieldienās Torņakalnā, kur nonācu pie dievgaldniekiem, nesaprazdama, kurp ļaužu straume mani nes (domāju, ka viņi iet tipa pagodināt krustu), un skriet prom jau būtu bijis vēl sliktāk. Trešo - arī Torņakalnā, kontemplatīvajā dievkalpojumā, kur uz manu jautājumu atbildēja - kā jūs vēlaties. Un es vēlējos.

Arī šoreiz es vēlāk pajautāju konkrētajam mācītājam. Nu jau es tikdaudz spēju, kā uzņemties atbildību attiecībā uz to, ko manis pašas konfesijas garīdznieki varētu par to pateikt, taču es nevaru to darīt, ja otras baznīcas pārstāvis neakceptē. Nu un viņš atbildēja to, ko jau zinu - ka oficiāli baznīcas nav par to vienojušās, taču daži to dara. Un, pats labākais - ja es gribot ekumenisku akciju, viņš neiebilstot. Viņš pats esot gājis pie katoļu dievgalda - citā valstī. Varbūt Ziemassvētkos izmantošu. Jo - šis ir mācītājs, kas tagad brauc uz mūsu ciemu!

Thu, 03 Sep 2015 18:26:53 GMT

Kaut kas atkal atvērās, it kā podā būtu iebāzts pumpējamais un korķis likvidēts, un ūdens atkal iet lejā.

Mon, 24 Aug 2015 19:14:05 GMT

Vakar pat paraudāju dievkalpojuma beigās pēc tās nenotikušās grēksūdzes un citu sirdssāpju dēļ, pēc vienas telefona sarunas. Taču noslēgumā gluži kā īpaši priekš manis sāka dziedāt Taize dziesmiņu "Kungā vienmēr esmu pateicīgs". Un es atcerējos, ka iepriekš allaž pie sevis dungoju šos vārdus, arī ja biju bēdīga, un mani cēla un nesa.