jaa es biju aaraa... lietuu un weejaa, pat perkons man par kodu ducinaaja... ar plikaam kaajaam staaweeju pelkee un kuupinaaju cigareti, es wienkaarshi priecaajos... pat menti paskreej man garaam ar sawaam mapeem uz galwas, nu nebija winjiem laika man piesieties par cigareti... wai es esmu traka? nee man wienkaarsh patiik... lietus, weejsh, zibens... man patiik netweramas lietas... kaa tas buutu, ja mees speetu nokert lietus laasi? kaa tas buutu, ja mees speetu apskaut weeju... mees newaram... mees speejam tikai paklauties... skaitumam...
nokert weeju, to man gribaas... aiskart sauli un neapdedzinaaties... tas buutu kaa sapnii, wiss ko tu weelies, un pat wairaak... pieskarties lietus laasei, lai taa neizskiist, sauljotie meenesgaismaa un kad peerkons skan kaa muuzika, dejot zibens laukaa...
es negribu sleepties, nedz no weeja, nedz lietus, nedz zibens... es weelos izbaudiit, kameer weel war... kameer weejsh naw norimis, kameer lietus naw aizgaajis, kameer wiss ir kaa leetaa shausmu filmaa
man ir noriebiess wiss shajaa dziiwee kas wien war noriebties... uzreiz pasaku ka drawgi newar noriepties... tik stulpa diena, un waax... man riebjaas shii sajuuta par riirdienu, shii nezinja, kas liek triiceet kaajaam, warbuut vinjsh braux, warbuut nebraux... un ja buus slikts laix tad wispaa newiens nebraux... kaa man riebjas dziiwot nezinjaa
aaraa tumshi zili maakonji... liist, es ceru buus negaiss, taads iists, ar zibeni, peerkonu, lielu weeju un lietu... man patiik... tik speeciigs, aatras, paarsteidzosh, biedeejosh - negaiss, bet ir tik jauki skatiities, kaa wisi muuk... man patiik, kad peerkonja skaljais ruuciens liek triiceet stikliem, man patiik kad zibens izgaismo ielas, man patiik, kad dazhu sekunzhu laikaa tu esi slapjaax kaa zhurka... man tikai zheel, ka tas ir tik nepatstaawiix... to newar paluugt atnaakt, tas ir kaa draudziiba un miilestiiba - saspringts, ass, paarsteidzosh... bet netwerams...
kapeec mums ir lemts satikt kaadu... un peec tam sho kaadu pazaudeet? patiesiibaa dziiwe ir tik nezheeliiga, un dazreiz skiet, ka naawe buutu tik jauka... es neesu nedz tik liela, un rii nesu tik stipra, lai paciestu wisu ko dziiwe man suuta... wisgruutaak ir paciest to, kas ir jauks, ja es nebuutu iepazinusi laimi, tad tagad man skistu ka wiss ir super. bet taa jaw ari ir, cilveeks ir laimiigs kameer to neapzinas, kad winjsh saak to apzinaaties, winjsh saak uztraukties, ka war sho laimi pazaudeet un kluuust nelaimiigs...
waax, kaa wispaa war defineet laimi? tik plash jedziens, bet reizee tik shaurs, tik gruuti atrodama taa ir, un tik wiegli pazaudejama... un patiesiibaa laimiix war buut tikai mulkis... ir briizhi kad skiet, jaa taa ir laime, bet driiz wien laime paarweershaas nelaimee... un laimee war pazaudeet wisu, jo kad esi laimiix, tu aizmirsti citus... laime patiesiibaa ir nebuutiiba...
dienas ir kaa 4 sienas, taas min un wienmeer wairaak zin, un juutas, nepateiktas waardos, taas aiznes mani projaam aiz maakonjiem... un tad tieshaam wairs newar zinaat, kas esi, kur esi, jo kaa zinaams, cilveekam naw spaarnu...
ja es speetu lidot, es sen sheit nebuutu, es lidotu un mekleetu laimiigo zemi... njaa, wai taada wispaa ir? laikam naawe ir laime, peec garas un gruutas dziiwes...
man gribeetos paluureet kas notiek citu dziiwees, jo newiens nekad nepateix wisu, wisam ir robezha, arii patiesiibai, shii robezha beidzas briidii, kad saakam dziiwot melos... un warbuut melos ir dziiwot wieglaak.
nepateikt wisu, nepateikt liidz galam, piedomaat un nonjemt... tas tachu ir cilweeka dabaa, lai kaa kaads censtos teikt, ka ir liidz galam paties... mums naw nedz tik labas atminjas, nedz tik daudz laika