Tiklīdz mana mute nav aizbāzta ar viņa locekli vai viņa mēle nav aizņemta ar manu kājstarpi, tā mēs nepārtraukti viens otru apvainojam vai aizvainojam. Man tā ir aizsargāšanās. Viņam?-nezinu.
Drīkst visu, izņemot jebko vagīnā. Izklausās tik saldi un challenging. Ļoti interesē vai būs tas "lūdzu izdrāz mani" moments un kurš pirmais neizturēs.
Tad, kad VIŅŠ noplēsīs mabus ponijus un muminus. Tad būs viss. Tad nekā nekad vairs nebūs un tas būs mans pasaules gals. Es tik ļoti esmu pieķērusies, atvērusies VIŅAM. Shit. Man arī liekas, ka tas brīdis aizvien tuvojas. Esmu greizsirdīga. VIŅŠ ir atkal piedraugojis maiju un viņi apmainās komentāriem. Varbūt paranoja. Šaubos
Gribas nolikt galvu VIŅA klēpī un zināt, ka viss būs labi. Lai apķer, piespiež klāt un tur cieši jo cieši. Šī ir drausmīga diena. Gribas raudāt. Dur pakrūtē. Rīt būs labi/ labāk.
Vienmēr bija licies, ka es esmu tāds zaķīša vai pelītes formāts. Likās, ka "mīļā" ir par nopietnu. Bet vakar, kad VIŅŠ mani nosauca par mīļo es tīksmē gandrīz piečurāju gultu. Mīļš.