Tad, kad VIŅŠ noplēsīs mabus ponijus un muminus. Tad būs viss. Tad nekā nekad vairs nebūs un tas būs mans pasaules gals. Es tik ļoti esmu pieķērusies, atvērusies VIŅAM. Shit. Man arī liekas, ka tas brīdis aizvien tuvojas. Esmu greizsirdīga. VIŅŠ ir atkal piedraugojis maiju un viņi apmainās komentāriem. Varbūt paranoja. Šaubos
Gribas nolikt galvu VIŅA klēpī un zināt, ka viss būs labi. Lai apķer, piespiež klāt un tur cieši jo cieši. Šī ir drausmīga diena. Gribas raudāt. Dur pakrūtē. Rīt būs labi/ labāk.
Vienmēr bija licies, ka es esmu tāds zaķīša vai pelītes formāts. Likās, ka "mīļā" ir par nopietnu. Bet vakar, kad VIŅŠ mani nosauca par mīļo es tīksmē gandrīz piečurāju gultu. Mīļš.
Es esmu pilnīga dura. Es savās bailēs sapinos tik tālu, ka izmetu, ka viņš man ir tikai gaļa, ka nekā tur nav un nav bijis. Sarunas, rūpes, mīļums utt? Taču nē. Kaut patiesībā tā visa ir tik daudz, tikai es negribu to atzīt, baidos.
Kopš mēs savā relationshitā esam ieviesuši baby girl/ princess stuffu ir pinīgā pakaļā. Mēs visu laiku tikai strīdamies. Nesaprotamies. Es zinu, laikam, tas dēļ mīļuma. Es vainu baidos, vai domāju, ka tas nav pa īstam. Varbūt viņam tas ir apgrūtinoši. Katru vakaru viņš raksta visādas jaucības un te vienvakar neuzraksta un viss. Pasaules gals- pišās ar citu vai beigts. Varbūt labāk mest mieru
Pati laimīgākā princešu kucīte pasaulē. Viņš man uzdāvināja milzu plīšu lāci un galvu reibinošu, jumtu raujošu un ļoti mulsinošu orgasmu. Un pērienu pār celīti. Mīļš
Slepenais crush aicina uz randiņiem, kafiju, saulrietiem. Es kautrējos. Un kaut kas ar viņu gan jau nav lāgā. Un kur tad es tādu zilu pakaļu un muguru vispār varu iet? Ja nu kafija beidzas gultā.