Šī bija lieliska nedēļa, vismaz iesākumā.
Viņš negaidīti atbrauca man pakaļ uz laukiem, nopirka televizoru, lai varam kopā skatīties dokumentālās filmas un Ziemassvētkos Grinču. Viņš neskaitāmi daudz reižu it kā starp citu sacīja, ka mīlot mani, ka laikam jāprecot mani nost, saglaudīja manu ego tik ļoti, sajutos tika laba, tik mīļojama. Runājām, ka kopā pavasarī brauksim prom, uz Spāniju vai kaut kur citur. Var jau būt, ka tas viss tikai tukšu salmu kulšana, bet es Viņam ticu, pat ja Viņš vienkārši mālē man acis ciet.
Pēc tam visi tie sūdi darbā, aizvilkos pie Viņa ar šampanieša pudeli un noraudājusies. Zinu, ka Viņam tā nepatīk un man arī ne. Es Viņam vienmēr gribu būt priecīga un vieglprātīga, tāda, kādu Viņš mani, varbūt, iemīlējis. Mazliet pašņaukājos Viņa halātā un viss jau atkal bija labi. Viņš mani māk sapurināt, sabužināt, pacelt manu omu.
Un tā trīs lieliskas dienas, TRĪS. Tik daudz maiguma, skūpstu un smiekļu. Vienīgi miegs tāds nekāds, gribas ilgi neaizmigt, lai ilgi varētu būt blakus un runāties, mīļoties, knakstīties.
Es ļoti ceru, ka ledus tiešām ir sācis kust un ka būs, ka viss būs lieliski, ka mēs tik tiešām aizbrauksim prom, ka es varēšu par Viņu rūpēties, mīlēt. Arī Viņš gribot to pašu, rūpēties par mani, vest mani uz visādām skaistām vietām, pirkt man dārgas drēbes, lolot mani. Man vajagot turēties pie Viņa.
Lūdzu, lūdzu. Es tik ļoti to visu gribu. TIK ĻOTI...
Kad esmu ar Viņu mazi laimes burbulīši, viens pēc otra, sasprāgst manā pakrūtē, izbārstot laimi visapkārt.