tie brīži pagāšnakt, kad likās, ka viņš tiešām priecājas par manu klātbūtni vispārīgi, nevis tikai par to, ka varēs mani izjāt. tik cieši viņš mani apskāva, tik dauz un šķiet kaislīgi skūpstija, smaidija. tajaos brīžos man liekas, ka varbūt arī viņa krūtīs ir sirds un varbūt kaut kur tur esmu arī es. un tā, ar tik naivām cerībām es baroju savu sirdi un dvēseli visas tās daudzās atšķirtības dienas.

es iemīlējos, tas arī ir tas, kas noticis un no kā izriet viss pārējais, kas protams nav labs, nekad nav bijis un šaubos vai būs.