Es ienīstu sevi. Ienīstu pat to, ka tik viegli krītu kārdinājumos, par to, ka reizēm domāju ar sirdi vai vagīnu, nevis galvu. Cik gan viegli ir sagriezt manu pasauli kājām gaisā, izpostīt manu garlaicīgo, rāmo dzīvošanu. Ienīstu sevi par to, ka kļuvusi vāja zaudēju kontroli un ļaujos. Es nezinu vai viena drusciņa prieka ir to milzīgo sirdēstu vērta.
Kaut Tevis nebūtu bijis...
Kaut Tevis nebūtu bijis...
Leave a comment