Man šķita, ka es sapratu, tomēr laikam ne.
Viņš mani ļoti apskāva un sacija- "mums abiem vajag mīlesību... Es Tevi tagad visu vedīšu un tā, bet varbūt neteikšu Tev neko romantisku." Uz ko es vaicāju vai nekad, nemaz nemaz un vai es tad drīkstu domāt, ka Viņš būtu gribējis teikt? Viņš sacija, ka jā, mazliet. Labi jo bieži taču ir tā, ka ar darbiem var pasacīt dauz vairāk kā ar vārdiem. Viņš palika man blakus gultā līdz aizmigu, kas ir pats mīļākais ko kāds manis dēļ jebkad ir darījis.
Un tagad es sēžu un nesaprotu kas ts bija. Viņš ir mans un es Viņa? Jūtelības uzplūds? Kas?

Nesaprotu, kad runā caur puķēm.

Šodien tāds činkstīgs noskaņojums, drošvien noguruma pirksts arī. Gribas piekļauties cieši klāt un vienkārši būt.