Kad ziemā sāku apmeklēt psihoterapeitu, viņa mani brīdināja, ka šis iespējams būs ļoti grūt. Vēl vairāk tamdēļ, ka es viņam nevis vienkārši uzticējos, bet es viņam pilnībā atdevos. Viņš būtu varējis mani "mīcīt" pēc sirds patikas gan morāli, gan arī fiziski. Viņa sacija, ka arī ar seksu varot kaut kas būt ne tā, man varot nepietikt ar "vaniļas sexu".
Pēc viņa, nākamais arī bija tāds, kuram patika uzšaut pa dibenu, stingrāk paņemt pie rīkles, rokudzelži un siksnas.
Tagad, tagad ir tā, ka viņš ir pret. Nezinu vai tas nepatīkamas pieredzes dēļ, vai bailes vai nezināšana vai kas. Ar viņu ir labi, viņš ir rūpīgs un uzmanīgs. Reizēm parauj aiz matiem vai uzdod pa dupsi, taču man pakausī visu laiku kņud tas cik ļoti gribas, lai sāp. Lai ir tā sajūta, ka starp manu dibenu un viņa roku šķīst dzirksteles, lai viņš grib pats, nevis tamdēļ, ka man tā gribas.

What did you do to me???