ir

Pārņem jocīgas sajūtas pārlasot iepriekš rakstīto.
Laiks ir pagājis. Dīvaini.

Apēst nēedamo, saprast neizprasto, uzzīmēt neuzzīmējamo, palikt nepaliekot, beigt nebeidzamo...

Gribēt, lai man kādsu nolasa tādi pamatīgi morālu.
Vārbūti sākš aptverties, kas notiek ar manējo dzīvu un sākšu domāties.

Satiku un pat nesapratu vai pat bija vajadzība, kaut vēlme bij drausmīga...
Savādi, dīvaini, jocīgi.
Ko tālāk? Lai iet...

"Ko gan man teikt..", piesēdos pie datora un aizdomājos, kad ieripoju Cibā. Vārdiem visiem nav nozīmes. Vārdi kādam personīgi -dod daudz. Bet vēljoprojām mīlu paklusēt un baudīt, baudīt, baudīt.

Jā, šeit laukos(vasaras "ēdienkarte") pat nav īsti sanācis pabūt vienai, kā man tas bij ieplānots braucot šurp. Te ir labi tāpat, acīmredzot.
Piedomāju gan šad tad par... hmm, nav svarīgi, par ko. Viņš to redz un sniedz sirds mājienu pretī. Ar to, patiesībā, tik ļoti labi pietiek.

Es pati gribēju, lai ir tā, bet nezkapēc ik pa laikam uzpeld vēlme, lai tomēr ir savādāk.

Grūti sagremot nesagremojamo...

It sevišķi, kad uzlieku The CineMatic Orchesta, visa pagātne uzpeld galvā kā gaidīts zieds. Bet neklausīt to es ar negribu, jo mūzika skaista.

Ak jā -vajadzētu piekrāsot savus blondos matus, jo laiks ir pagājis un saknes ir ataugušas. Hm, es jums stāstīju, kā nedēļas laikā no melnmates kļuvu par blondīni? Laikam nē, bet tagad jūs to zināt. Pirms apm. 4trām nedēļām šo soli spēru. Kapēc? Es daudz ko gan piespiedu kārtā, gan tāpēc, ka tā gribējās, mainīju savā dzīvē. Piekritīsiet, ka tas tikai nāk par labu?! Ar mani tā notiek bieži. Un man tas patīk.

Pilnīga netaisnība. Kad beidzot siltais laiks ir klāt, man sāp nedaudz kuņģis, nedaudz nieres, kaut kas vēdera apakšas sāna daļā un jūtu, ka ir nedaudz temperatūra.
Pilnīga netaisnība.
Bet vienalga, līdz rītam mēģināšu nostāties kautcikmaz uz kājām un došos atkal jau uz laukiem - pie dabas, pie putniem, pie brīvības..

Pārēsties nav labi.

Pa briivdienaam pabiju laukos. "Ku-ku, ku-ku", kaadaa novakaree kuukoja dzeguze netaalu no lauku maajas, kur daarzaa biju atseedusi es, lai uzvilktu kaarteejo cigaretes duumu. Vinja kuukoja daudz. Es tik piemirsu skaitiit liidz...

"Kukuu..", taa nodomaaju es par savas dziives peedeeja laika notikumiem...
Ja buutu iespeeja visus dzeest un saakt no saakuma. Un vinja vareetu atkal kuukot, un es skaitiitu...

Vairums sūkstās -grūta dzīve, grūūūta dzīve... Tai pat laikā, mirt arī negrib.

Un atkal un jau atkal es atskāršu, ka dzīve ar tevi mēdz izspēlēt jokus akurāt tad, kad liekās viss ir atkal kārtībā.
Bet, bez tā arī dzīve būtu garlaicīga.


Es varētu rakstīt grāmatu par savu dzīvi.

Sākšu šādi un man ir pilnīgi vienalga, vai tu un tu saproti par ko es runāju, bet priecāšos, ja būs ko teikt un varbūt pat oponēt. Ja liksies neinteresanti - nekas nav spiesta lieta un tev neviens neliek/nespiež uzturēties šeit, manā "pierakstu lapelē".


Un tā - labdien jau atkal. Tik šoreiz aiz plīvura...