1

es tēloju, ka man nepatīk, ka man birojā jābūt arī sestdienas rītā, bet patiesībā es traki priecājos.

THE vagina's talking!

es vienmēr nopriecājos, kad atkal un atkal saprotu kaut kādas universālas patiesības par kurām grāmatas un dziesmas raksta un kuras es pat pati esmu sapratusi simtiem reižu, bet atkal aizmirsusi. piemēram, ka nekur citur mani negaida tā, kā mani gaida mājās,ka patikt cilvēkiem var tikai tad, kad patīc sev, ka karma ir kuce, ka ir ļoti žēl, ka nav vairs 16..., kur nu, nav pat vairs 24 un, ka vielmaiņa nekad nepaātrināsies, ka tas nav mīts, ka skaistums nāk no iekšām un pats no sevis nekad nekas nenotiek.

haba haba, da da dam, boom boom...?

Ja vien būtu uzrakstīta rokasgrāmata, kurām iespējām piekrist un no kurām atteikties! Likumsakarīgi, ka pēc katriem sūdiem nāk kaut kas labs un vice versa. Tikai katru reizi, kad tiešām iet labi vairāk piedomā pie tā, ka kaut kad vairs nebūs tik labi. 

Man šķiet, ka mans labais garastāvoklis manam mazajam dzīvoklim būs daudz par lielu!

Если день плохой он ведь быстрей кончается...

man patīk, ka kabinetā visi sazvērnieciski klusē. man seja ir uzpampusi un sarkana, es izskatos vienkārši biedējoši. man šķiet, ka es tikko noklepojos un sajutu asins garšu mutē, bet mājās čto to  iet negribās. Pavasaris ir atnācis ar avitaminozi, iesnām un klepu, auru laiku un vēl ar baigo emocionālo čerņu. raudiens visu laiku nāk, par par katru mazo sūdu gribas kādam spert pa kājstapri vai bakstīt acīs un vēl visu laiku gribas ēst, dzert. te vismaz sēžot visu laiku ēst nevar, dzert arī nevar, ja atrod labu attaisnojumu, tad raudāt drīkst un lamāties pat ir vēlams. 

es negribu darīt, to, ko es varu negribēt darīt! pārsvarā es arī nedaru. man tas liekas baigi normāli.

Es ik pa laikam aizmirstu, cik patiesībā man ir gadu un, ka tas, ka gadu vairāk nenozīmē, ka esi mazāk tizls attiecībās ar saviem līdzcilvēkiem. es, protams, ne vienmēr visu izdaru nevainojami, patiesībā tieši pretēji, bet lielākoties es tomēr cenšos izlavierēt no neērtām (man) situācijām. Es neprotu strīdēties, jo kliegt es neprotu, jo lamāties lāgā es neprotu un godīgi sakot man bieži vien pietrūkst atjautības, lai iemītu otru zemē. Es izvēlos pagriezties un doties pretējā virzienā. pa lielam tā vēders mazāk sāp, otrs izkliedzies un miers mājās. Tā pat es arī daru, ja nezinu, ko teikt vai darīt situācijā...(sākas stāsts) māte vienmēr audzināja, ja kāds aicina dejot, tad jāiet, ja nav laba iemesla to nedarīt. ja kāds uzsāk sarunu un nav laba iemesla to neturpināt es noteikti aprunāšos. lūk, es pat īsti vairs nezinu, kā tas sākās, bet es pieļauju, ka es vienkārši aprunājos ar kādu vīrieti bārā. Aprunājos vienreiz, aprunājos otrreiz, sāku sveicināties. es runājos un sveicinos ar daudziem. pāris mēnešus vēlāk viņš pienāk man klāt un dūdo, ka mīlot mani, ka sieva pārdzīvošot, ka būs viss baigi, baigi labi. es savilku ģīmi miljons krunkās un teicu, ka ņifig nemīl, lai liekās mierā, ka nekas nekad nenotiks, jo es viņu jau noteikti nemīlu un nemīlēšu arī. 

Entuziasms un vazātājs ir atgriezušies. mana vagīna runā daudz!

gribēju rakstīt, cik labi un slikti man iet, sākās ekstrasensu cīņas un visu aizmirsu.

на рану как соль

gribu, lai atkal ir 50-tie un man nebūtu par grūtu staigāt skaistās kurpēs un kleitās.

dažreiz nav lielāka kaifa, kā vienai būt mājās!

город сошёл с ума

wir alle werfen Schatten auf des Nächsten Licht