1 - Post a comment

nekad nebiju aizdomājusies par to latviešu kapu kultūru. man pašai līdz kaut kādam noteiktam brīdim tas nebija vispār svarīgi. vairāk besīja, ka māte velk un liek visu kaut ko darīt. tad pēkšņi es viena pati jau sāku iet, tad vecmamma sāka runāt par to, ka, lai es paņemot viņas porcelāna servīzes, lai neviens cits neņemot. vecāki ceļ māju un jau dala, kam, kas paliks. šorīt piezvanīja vecmamma un teica, lai es aizšaujot pie viņas vēlāk, ka uz kapiem jāiet.

man tā kā ir uzticēts uzdevums visus aizvadīt mūžībā? un vispār, ko visi tik pākšņi sataisījušies mirt?