1 - March 2nd, 2011

Es ik pa laikam aizmirstu, cik patiesībā man ir gadu un, ka tas, ka gadu vairāk nenozīmē, ka esi mazāk tizls attiecībās ar saviem līdzcilvēkiem. es, protams, ne vienmēr visu izdaru nevainojami, patiesībā tieši pretēji, bet lielākoties es tomēr cenšos izlavierēt no neērtām (man) situācijām. Es neprotu strīdēties, jo kliegt es neprotu, jo lamāties lāgā es neprotu un godīgi sakot man bieži vien pietrūkst atjautības, lai iemītu otru zemē. Es izvēlos pagriezties un doties pretējā virzienā. pa lielam tā vēders mazāk sāp, otrs izkliedzies un miers mājās. Tā pat es arī daru, ja nezinu, ko teikt vai darīt situācijā...(sākas stāsts) māte vienmēr audzināja, ja kāds aicina dejot, tad jāiet, ja nav laba iemesla to nedarīt. ja kāds uzsāk sarunu un nav laba iemesla to neturpināt es noteikti aprunāšos. lūk, es pat īsti vairs nezinu, kā tas sākās, bet es pieļauju, ka es vienkārši aprunājos ar kādu vīrieti bārā. Aprunājos vienreiz, aprunājos otrreiz, sāku sveicināties. es runājos un sveicinos ar daudziem. pāris mēnešus vēlāk viņš pienāk man klāt un dūdo, ka mīlot mani, ka sieva pārdzīvošot, ka būs viss baigi, baigi labi. es savilku ģīmi miljons krunkās un teicu, ka ņifig nemīl, lai liekās mierā, ka nekas nekad nenotiks, jo es viņu jau noteikti nemīlu un nemīlēšu arī.