1 - January 5th, 2010

man nebija plakātu uz sienām. patiesibā man nebija ne jausmas kas ir tajos plakātos, man nebija neviens, kam es traki gribēju līdzināties. tas viss bija kā zivij velosipēds.

tad, kad lekcijās max sāka mūs apgaismot par feminismu, par spēku un balsi, es klusi nosprauslāju. kā, lai nesprauslāju, ja tur un tad bija smieklīgi, ka sieviete strādā un domā, ka viņa kaut ko grib, mūsu omas un mammmas bija traktoristes, metinātājas', tēlnieces un mājsaimnieces vienlaicīgi. lūk, skolā notika remonts un mana klasesbiedrene vika bia tāda kupla, maskulīna dāmīte, kurai likās, ka ir forši puikām iemācīt pinpi, žonglējot trīs krēslus, viļa lāča kopotos rakstus vienlaicīgi un vēl iesperot kādam pa kājstarpi, jo, viņš piedāvājās palidzēt. tad, kad es teicu, ka es ļaušu džekiem panest tos krēslus, viņa dusmīgi norūca un nosauca mani pa vārguli. mistiskā kārtā man tas kaut kā palicis atmiņā.
tad, kad es dzīvoju norvēģijā man vienmēr likās, ka tie puikas ir smukī, bet kaut kā milzīgi nepieklājīgi. nekad neatvēra duvis, nekad nepalaida pa priekšu, nepalīdzēja iekraut koferus autobusā. nav ja tā, ka es nevaru pati tās durvis atvērt un pagaidīt kamēr visi ieiet pa tām sasodītajām durvīm  un nav man grūti pacelt to koferi. ja vajag, tad es daudz varu pati izdarīt. vienkārši man vienmēr ir šķitis, ka vīrietis taču grib sajusties kā vīrietis un sieviete kā sieviete.

un pat tad, ja šeit es lielākai daļai neesmu pietiekami "no glancētajiem žurnāliem" un pfff...kam gan vajadzīgi komplimenti, toties durvis vienmēr atver, palaiž pa priekšu, pietur mēteli!