1 - December 24th, 2009

šorīt trijatā devāmies kājām no torņakalna uz dzelzceļa staciju, jo no mūsu laukiem tik agri sabiedriskais transoprts, protams, nav paredzēts. pilnīgi nobrīnījos, māte, kura varētu augstpapēžu kurpēs maratonu noskriet sāka pīkstēt jau pēc pirmā tiltiņa. nekas, nekas...sapurinājāmies un gājām tālāk. pēkšņi mums blakus piebrauc sārts bmw un jautā vai mūs nevajagot aizvest līdz centram. es, protams, tēloju traki bailīgo un piesardzīgo, bet brālis paņēma mani aiz manas milzīgās somas un ievilka mašīnā. es klausījos mūziku, nerunājos ar labdari. man tas viss šķita kaut kā nelabi..., bet neko, aizveda mūs līdz stacijai. mamma priecīga, brālis priecīgs, es drusku īdzīga un kāds vēl ieminējās par ziemassvētku brīnumiem. es par to negribēju neko dzirdēt.


vienīgā vieta uz pasaules, kur es tagad gribētu būt ir šeit. vienīgā vieta, kur nav īsti laika domāt sliktas lietas, darīt sliktus darbus un teikt sliktus vārdus.

es gribu, lai man nenāk smiekli par ļoti labām lietām. es gribu, lai man nenāk smiekli par to, ka es negribu būt tikai puslaimīga. es gribu būt līdz neprātam laimīga, tā, lai raudiens nāk, tā, lai viss ir baaaaaaigi labi. tā nav bijis tik sen un kāda vispār jēga, ja tā nav. man ir tāda sajūta, ka šoreiz es to kaut kā vairāk novērtētu.