1 - September 7th, 2009

vakar visu dienu sāpēja puse sejas, no pretsāpju līdzekļiem mani šķebina.

tā kā darbā ir nazi režīms attiecībā uz apģērbu, proti, nekādu džinsu, nekādu...blā-blā-blā lielāko daļu laika es izskatos pēc vācu tūristes. šodien negribīgi uzstīvēju savas vienīgās šaurās auduma bikses un jūtos drusku plika.
es tomēr pieturos pie universālās patiesības, ka nav ko rādīt savas ļumīgās daļas visiem un vieglāk tomēr ir uzvilkt sava izmēra apģērbu, pat tad, ja psiholoģiski izmērs nr. 38 vai 40 rada, maigi sakot, milzīgu diskomforta sajūtu.

jā, par izmēriem. es nekad nebiju domājusi, ka noguršu no sevis. ne no sevis, bet no tā, ka es visu laiku kautrējos, uztraucos, bakstos. es esmu nogurusi domāt, ka akut kas nav lāgā un visu dienu, katru dienu gribas atrast kādu, ko vainot tajā, ka divdesmit ar kapeikām gados man nepatīk skatīties spogulī...pārsvarā. un kāds noteikti ir vainīgs!

jā, es lasu siekalainus, rozā, pūkainus britu romāneļus, iepērkos tikai tad, kad ir atlaides, skatos kases grāvējus vai filmas, jo tur ir skaisti vīrieši, nesaprotu eiropas kino un man ir žēl, ka neredzēju 100 g kultūras, kur zanders stāstīja, kāpēc mums riebjas kultūra.