1 - August 19th, 2009

restorāna vadītājs juris vienu rītu teica, ka bābas paliekot dīvainas, ja viņām ilgi neesot vīrieša. veči tiekot ar tādām lietām labāk galā. patesībā es skatos ar baltu skaudību uz tām manējām, kuras vienmēr saka, ka viņas vēl ir par jaunu tam visam un es tā saprotu visas tās savējās, kurām liekas, ka laika par maz un tūlīt jādzemdē, jādzīvo kopā un jākrāj nauda vovlo. ne nu es veca nekā, bet sajūta tāda, ka viss būs jāsāk no sākuma, jāmeklē kāds ar ko visu sākt no sākuma. runa pat nav par to, ka man bail, ka man sirds lūzīs(tās man liekas milzīgas muļķības), man nav īpaši bail no baigajiem atraidījumiem (mumsjau vairs nav 16 gadi). godīgi, pirmkārt, man nav ne jausmas, kas man tagad būtu jādara, otrkārt, man ir slinkums, treškārt,es īsti negribu, lai manā ikdienā mainītos patīkamās lietas "eju, kur gribu ar ko gribu, cik ilgi gribu,bez iemesla".

iespējams, ka mana pieredze ir tik niecīga un es īstenībā nesaprotu, kas ir tas pats galevanais. pēdējā laikā manas ikdienas mantras skan tikai par un ap mani pašu. man tā nepatīk. man vienmēr ir paticis domāt, ka esmu komandas spēlētāja. man nevaja komandēt, man nevajag, lai mani komandē, man vienkārši gribētos piederēt, piesiet domas, lai man ir kaut kas ar ko dalīties un tajā pašā laikā paturēt sev. ...eh, atkal viss tikai par mani.

fonā skan brūsa springstīna human touch.