1 - July 27th, 2009

teikšu godīgi, neesmu īpaši naska uz iepazīšanos. arī internetā nē! man vispār ir grūti iedomāties sevi kādam ejam klāt. teorijā es esmu milzīgi asprātīga un baigi skaistā, dzīvē es labprātāk apsēžos klusā vietā ar puslīdz vai ļoti pazīstamiem cilvēkiem un...nu jā, neko nedaru! es vispār brīnos kā ik pa laikam mans paziņu loks update-ojas! bet stāsts nav par to, jo, ja b'tu, tad es vienkārši čīkstētu un īdētu.

tad nu lūk, te nu es pagājušajā nedēļas nogalē aizbraucu uz positivus-u, pastaigāju pa koncertiem, pačaloju ar draudzenītēmun retu draudziņu. atbraucu mājās, apguļos gultā un "pārlapoju"festivālu un saprotu, ka tur bija viens dikti simpātisks puika.  patiesībā tur bija ļoti daudz simpātiski puiši un mans distrofiskais bijušais draugs, kas vairs nav nemaz tik simpātisks! patiesībā es bieži vien ieraugu kādu, man kāds iepatīkas(jā, jā, jā...vo, neredzu es smukās iekšas momentā!) es, protams, nekad neeju klāt un neiepazīstos, es slapstos apkārt pa draugiem.lv, facebook un gūglēju , reizēm es par to runāju ar savām draudzenītēm un, ja baigi paveicas, tad mans favorīts iesoļo tajā pašā bārā, kurā es sēžu. es, protams,es mēģinu uzstājīgi uz viņu neblenzt, bet mēģinu klausīties viņa balsī, ja paveicas, tad es aizslīdu viņam garām pāris reizes ejot uzpīpēt vai uz tualeti. tas izklausās drusku skumji un nožēlojami, toties sajūtas vienmēr ir tik spilgtas, tā it kā man tiešām būtu tas sasodītais randiņš. ja mana māte mani redzētu, noteikti teiktu, lai es iedzeru vairāk vai , ka nav aršana ar tiem smukajiem un tad viņa jautātu, ko es pie velna daru bārā!

me, myself & I