augšā, lejā, priekšā...iekšā!
Jul. 24th, 2009 | 08:07 pm
man defaultā apkārt ir ļoti daudz skaistu cilvēku, daudz skaistu meiteņu un nav jau nekāds noslēpums, ka aizejot kaut kur gribas paraut krekliņu zemāk, lai nenodarītu ļaunumu pasaulei ar savu neīpaši gludā vēdera skatu un gribas sakrustot rokas uz vēdera un nodrut acis. kāpēc gan izriest krūtis, kāpēc iztaisnot muguru un vispār kāpēc kaut kur iet?
vakar vakarā sidetrip-ā iemaldījāmies pulkvedī. nekas jau tāds arī nenotika, bet ienāca viens, otrs, trešais meituks un man kaut kā sevis žēl palika. palika žēl tā laika, ko es iztērēju velkot krekliņu zemāk, nolaižot acis un pasperot soli aiz tām baigi, baigi skaistajām draudzenītēm. it kā es būtu zemākā līgā, it kā man nebūtu iespēju un vispār...kas gan es esmu!? ja godīgi tā taču ir daudz vienkāršāk, jo smuki un nesmuki jau mēs visi esam vai neesam, tā kosmoss mums novēlējis, bet vo...foršas gan mēs visas esam. tas, ka kādam nepatīku vai man nepiesitas klubā bariņš xx ir tikai tāpēc, ka esmu nesmuka. kādas gan tur mojo un kāds gan tur starojums!
es esmu drusku nogurusi domāt, ka es esmu kaut kas es neesmu, nogurusi domāt, ka es kādreiz būšu tāda vai šitāda.