1 - July 6th, 2009

pārsvarā man par vientulību(pārsvarā vienpatību, ne vientulību) neuznāk grūtsirdība. parasti es necenšos būt viena, bet šovakar tā vien gribas kliegt un spiegt, lai kāds uz mani paskatās. reizēm šķiet, ka kaut kas lūdz galam nav godīgi, bet reizēm šķiet, ka visi tie cilvēki, kas tā jūtas izpērk vainu par kaut ko, ko viņi kādreiz ir nodarījuši kādam citam.

kad es biju mazāka un skolā bija klases vakari un skolas diskotēkas teica, ka, ja kāds aicina dejot, nedrīkst atteikt, ja nav īsta un pamatota iemesla. tagad gan meitenes puikām atsaka, jo viņš ir uzvilcis zeķes zandalēs, lieto nepareizās smaržas un viņam ir slikta slava. jā, kad es pēdējo reizi aicināju kādu "padejot" un, ja man kāds atteiktu, kas tieši būtu tie iemesli!?

ja es aivaram izmaksāju aliņu, kā es varu būt droša, ka viņš grib ar mani padzert aliņu. varbūt viņš vienkārši grib padzert aliņu? aivars tomēr ir baigā palaistuve, jo es viņam "maksāju" par kompāniju. maksāšu arī turpmāk. man patīk, ka skaista yet  aizņemta vīrieša sabiedrība man maksā tikai divus aliņus. un kā teica penija no tbbt isn't that a little sad!?

es šodien jūtos varena sev. es nebaidos, nav trauksmes un niecīguma sajūtas ir viegli elpot!