1 - June 28th, 2009

ir tāda sajūta, ka gribas runāt un runāt, un runāt, bet nav, ko teikt. viena diena līdzīga otrai un tās lietas, kuras patīk darīt vairs nav tik aizraujošas, jo vairs nav tā patīkamā satraukuma, ka tas kādam vai pat sev ir vajadzīgs. lielās ķibeles rada tik riebīgu sajūtu tā it kā visas iekšas vārītos, tāpēc labāk liekas par tām domāt citu dienu. sīkumi, kurus nemaz nedrīkst klasificēt kā problēmas rada tādu diskomfortu, tā it kā kurpē būtu akmentiņš, bet staigāt var. tad staigā, staigā un rodas tulzna un tā sāp un sulo.

ja vien būtu kāds notikums līdz kuram dzīvot ar to patīkamo kņudoņu pakrūtē. forši būtu, ja katru dienu būtu tāds notikums.