1 - June 22nd, 2009

Ja es varētu pagriez laiku atpakaļ es to darītu, bet es nevaru un tāpēc viss ir tieši tā kā tas ir tagad. Man apbrīnojami labi padodas nedomāt par neizdarīto vai to, kas man nav sanācis tikai un vienīgi manas vainas dēļ.
Toties es to vien daru kā domāju par to, kas nav sanācis, jo kosmoss nav bijis pietiekami vēlīgs. Ka nav krustojušies kaut kādi ceļi, kur iespējas nav laicīgi pamanītas...un tik un tā, kur ir, tur rodas.

Aizvakardienas kāzas notika vecā koka baznīcā. Mīlīgi. Kamēr jaunais pāris fotografējās katram otrajam radu gabalam vai vecāku draugiem bija jāizsaka pārmērīgi asprātīgs komentārs, ka drīzāk tā baznīca nopūs, nekā es apprecēšos. Optimisti! Sākumā jau šķita smieklīgi, bet pēc līgavas pušķa mešanas (!?) vairs nebija smieklīgi. Pirmkārt, man nepatīk tur stāvēt un ķert to pušķi, otrkārt, te nu viņi mani bija vērojuši un viss ķeršanas pasākums bija kā tāda metafora manai mīlas dzīvei, tobiš es neesot izrādījusi nekādu iniciatīvu.

Jā, jā...tā es daru! Nekad neizrādu iniciatīvu. Ja iniciatīva pēc definīcijas ir sēdēt ar arbūzu un gaidīt „kandidātu” pie kojām, tad, jā, es esmu nepiedodami pasīva! Tad vēl visi un visur māca par to, cik šausmīgi ir, kad sieviete izrāda iniciatīvu, kas patiesībā esot kāršanās kaklā vai tās raganas grib veci sev pieburt un piesiet, lai vergo jimmy choo kurpītēm un smalkai virtuves tehnikai. patiesībā tas ir tāds bleķis, jo neļauj atslābt, viss tiek padarīts tik samežģīts un zinātnisks. sieviete vīrieti(lasīt: mamutu) pārvelk mājās un visam ir jānotiek tieši tā un ne savādāk.

entuziasms un spiediens cērtās acīs.

cik gan romantiski mēdz būt 16-gadīgi puikas!?

Ja tevi pasūta mīļotais cilvēks, bet saka ka varat palikt draugi,tas ir tas pats,kā tev nomirtu suns,bet mamma ļautu tev viņu paturēt.