1 - June 4th, 2009

Pat dzīve pansionātā ir aizraujošāka nekā mana personīgā dzīve. Brīva meitene esmu jau gandrīz divus gadus un uz horizonta jau kādu laiku neviena nav.

Vienmēr notiek viens un tas pats, bet dažādos veidos. Pirmais, es satieku kādu puisi, parasti viņš ir kāda mana drauga vai draudzenes draugs. Man viņš patīk, es viņam to pasaku, viss beidzas ar skaistu draudzībiņu(te ir jādzird mans pašironiskais tonis). Otrs scenārijs būtībā ir visvienkāršākais, proti, es iepazīstos ar kādu puisi vai vienkārši viņu jau zinu kādu laiku. Man viņš iepatīkas vai patīk kādu laiku. Es neko nesaku un viss beidzas pat nesācies. Nesaku, jo parasti otrā scenārija varoņi ir kaut kādā grūtā dzīves posmā un viņiem ir ņe da ļubvi garastāvoklis. Trešais scenārijs ir visdīvainākais un liekas, ka tam pat nav nekāda pamata. Es ieraugu kādu, kas man patīk, es virspusēji ar viņu iepazīstos vai arī aprobežojas ar draugu un paziņu nostāstiem par viņu. Es sāku redzēt visādas zīmes, sākot no tā, ka es viņam noteikti patīku, jo viņš aizved mani līdz centram no darba, kas būtībā ir elementārs pieklājīgs žests. Vai es piemēram sadzirdu kādu īpaši sirsnīgu toni varoņa balsī, vai arī viņš izsaka man komplimentu. Būtībā tas viss ir tādiem baltiem diegiem šūts, ka jēgas gan no tā diži daudz nav.

Periodiski man uznāk kaut kāds vientulības fakups, kad man liekas, ka pirms pāris gadiem es biju jaunāka un ...here it comes  gudrāka, tiesa gan, tad es nebiju tik daudz sev gauži nodarījusi, ieskaitot cigaretes, alkoholu un daudz, daudz darba, it kā hipotekāro kredītu, parādus un maz, maz naudas. Jap, kurš gan šitādu, nekādu gribēs? Man šad un tad ir tāds kauns atdzīties, ka es gribu baigo mīlestību, jo visas jau tā saka un man ir sajūta, ka es negribu malt vienu un to pašu. Man ir kauns, ka es izklausīšos žēlabaina un vāja.   

Daudzi life couchi-i saka, ka ir jābūt ļoti precīzai vīzijai par to, ko vēlies, kas ir svarīgi. Ja es esmu iedomājusies diezgan precīzi, kas ir mans iekšējais aicinājums, kas man vēljoprojām šķiet pats svarīgākais un ko es ļoti, ļoti gribu un es zinu, ka to nevar dabūt, ja nav blakus tā otra cilvēka, tad es nezinu kādu otru cilvēku es gribu. Sāksim ar to, ka mana māmiņa ir vienmēr man ir stāstījusi, ka es neesmu pati skaistākā un veiksmīgākā meitene uz pasaules( es zinu, ka mammām tā neklājas runāt, taču mana šķiet, ka pat savādāk nevar), tāpēc man, manuprāt, nav pārmērīgās prasības, jo man šķiet, ka vispirms ir jāprasa no sevis un tad no otra.

Viņam nav jābūt pašam skaistākajam, jo ar skaistajiem vienmēr TĀDAS klapatas, pašam bagātākajam, jo viņu jau nemaz nav tik daudz un viņiem patīk jaunas un spīdīgas „rotaļbiedrenes”, pašam, pašam, jo tāda vienkārši nav. Galvenais, lai es no viņa varu mācīties, lai viņš mani sasmīdina, lai nesaka, lai es neēdu gaļu, lai nedzeru kafiju, ka mani draugi ir narkomāni(jo tādi pavisam noteikti nav!), lai nerisina manas problēmas, bet lai mudina mani darīt kaut ko, lai es viņam vienkārši ļoti patīku.