1 - May 10th, 2009

man vienmēr ir šķitis, ka es esmu pratusi tikt ar savu nogurumu galā tīri labi un man nav bijis tā, ka es aiz bezspēka saļimstu. ja neskaita, ka nebiju gulējusi vienu nakti, tad pārējie saskaitāmie bija 14 un vairāk stundu darba dienas, vairākas pēc kārtas. ja godīgi man ļoti patīk strādā, vēl vairāk man patīk strādāt, jo man ir sajūta, ka kāds to varētu novērtēt. vakar vakarā ar kolēģi iebraucām rimi un tad mani aizgādāja mājās. nezinu kāpēc man prātā ienāca ģeniāla doma uzvārīt īstu, normālu buljonu zupai, uzliku vārīties. Apsēdos dīvānā, ieslēdzu seriāliņu un pamodos pēc pusotras stundas, jo vairs nevarēju paelpot, dzīvoklis viss baltos dūmos, galva reibst...vispār nobijos ļoti, saraudājos aiz tā, ka nobijos, aiz tā, ka spēka vairs nav, aiz tā, ka viss pēkšņi likās tik slikti, slikti.

un ikreiz, kad man prātā ienāk kāda sūd-suicidālā doma, tad ar mani notiek kaut kas, kad es saprotu, cik man patiesībā ļoti gribas dzīvot. pēdējo reizi, kad man atkal uznāca stulbums, tad es soļoju mājās pāri dzelzceļa pārbrauktuvei un klausījos mūziku. protams, vilcienu es nedzirdēju. attapos mirklī, kad zeme zem kājām vibrēja, vilciens bija bāāāāāāāāāidi tuvu, taurēja un es paspējau nolekt no sliedēm un tik un tā tas vējš un spēks, kas ir tur, kur lieli objekti ātri pārvietojas panesa mani līdzi pāris metrus. it kā sīkums, bet es paspēju vizualizēt savus samaltos locekļus, seju, kuras vairs nav.

visu nedēļu mēs ar kolēģi apmainamies ar Austin Powers citātiem.