...
Apr. 28th, 2009 | 05:35 pm
man šķiet, ka kosmoss mani vēro ļoti uzmanīgi. gadu gadiem čīkstēju, ka amn vajag, lai kāds man skrien pakaļ. un skrien. skrien, skrien. es ļauju. nezinu, ko man pateikt, lai neskrien, bet, lai nebēg arī. jo čalim jau nav ne vainas un es saprotu, ka cieņa ir milzīgi svarīga un es esmu īpaši cienījama meitene, bet...ja es kailām krūtīm viņam varu murrāt blakus dienu dienām un viņš trīcošām rokām tikai var paņemt roku, tad es nevaru izturēt to memļacīgumu. es gribu, lai kāds ir stiprāks un pat tad, ja tas ir drusku nepiekljīgi un asi, tad tam tā arī ir jābūt.