1 - April 19th, 2009

traki dīvaini. es uzaugu mājās, kur māju sajūtai un lietām mājās bija milzīga nozīme. vecākiem vienmēr bija un vēljoprojām ir svarīgi, lai mājās būtu silti, lai būtu lietas, kurām ir nozīme un maz lietu, kuras netiek lietotas vai tām nav kaut kādas emocionālās vērtības'. pats galvenais laikam ir cilvēki. pie mums reti notika viesības, tikai obligātais skaits. tagad to ir vēl retāk. iespējams tāpēc, ka mājās vienmēr bija tāds miers un manējie kaut kā baidījās no tā, ka atnāks kāds un izjauks to kārtību. ļoti māņticīgi, bet tomēr es arī tam kaut kā ticēju. manējie vienmēr priecājas, kad bērni ir mājās. mēs esam tikai divi, bet tieši tik vajag, lai māja piepildītos ar visiem.
es vienmēr redzu draudzeņu acīs to izmisumu, kad es saku, ka no mājām zvanīja. tur jau tā lieta, ka viss jau ir labi, tikai mēs esam viens otram tik maz, ka vienmēr mīlam vairāk, neiredzam vairāk, dusmojamies vairāk un mazāk par visu samierinamies. mēs visi četri.

nu, jā, traki dīvaini! man ir manas mājas. viss ir tieši tādās krāsās, kā es gribu. lietas, kas tur ir, stāv vietās, kur es to gribu, pat saules tur ir tieši tik daudz, cik es to gribu. tikai absolūti nav sajūtas, ka tur būtu kaut kas tik sargājams. pirmkārt, es jūku prātā, ja esmu tur viena un visu laiku. otrkārt, man ir sajūta, ka es tur grimstu.
'
un tas nav par vientulību, tas ir par vienpatību.