29. Jūlijs 2007

• 29.7.07 22:49
• Ām, jā. Tādas pretrunīgas emocijas sakarā ar to laivu braucienu un visu pārējo.
  
  Aizbraucām kā jau aizbraucām. Satikām to puisi Māri, Normja kursabiedru, un gājām iepirkt visu, kas nepieciešams. Un līdz ar to jau pats sākums izbesīja - visi kko paņem, tas Māris sev piekrauj pilnu grozu ar alkoholu utt. Es paņēmu 4 alus, vienu Moku uz pusēm ar Normi, Cepamdesas, kkādus salātus un maizi un prasu - kā tad maksāsim? Viņš: metam visu uz letes un tad jau redzēs. Ok, viss skaidrs. Pirkuma summa kkādi 60+ lati. Viņš samaksā 35 Ls (viņa pirkums +/- arī sasniedza to summu)un saka, lai met pārējie. Normīts nomet piečuku, es atveru maka sīcenes sadaļu - tukšs, daži santīmi. Atveru papīra naudas sadaļu - bļe, 2 dvacāri. Labi, viss skaidrs - pirkuma summa kkādi 7 Ls un daži santīmi, samaksāju 20 lati. Baigi labi. Bet nu vēlāk neizrādījās tik traki - mēs ar Normi nevis īrējām laivu pa 10 Ls dienā laikam, bet gan nopirkām jaunu pa 18 Ls - ar diviem pumpjiem, airiem, sēdeklīšiem un pat ielāpiem. Forši, tagad vismaz būs pašiem sava laiva. :) Nu tad kkā sataisījāmies un aizbraucām uz to Salacu. Brauciena attālums pa ceļu 15 km, pa upi ~ 21 km, kā mēs vēlāk uzzinājām. Karoč, bija domāts laikam, ka brauksim 10 cilvēki, bet 2 meitenes no Ventspils neatbrauca un tad palikām 8. Tā kā atbraucām diezgan vēlu, tikai ap 13iem, tad pārējie jau bija devušies ceļā. Palikām es, Normis, Māris un kkāds puisis ar savu draudzeni. Viņi pat likās diezgan sakarīgi, bet, protams, kā normāli cilvēki airēja un ātri attālinājās no mums. Tā nu palikām trijatā. Protams, sekoja krutā ideja - pēc katra pārverētā līkuma katrs izdzer pa vienam alum. Viss skaidrs - braucam, dzeram, pēc brīža jau tikai dzeram un nekur netiekam. Kkā tukšojam, tukšojam. Visiem jautri. Un pēkšņi klikš - Normis autā. Sēž uz laivas malas, dzer aliņu un noslīd nost un ieveļas upē. Ar to arī viss sākas. Pirmajā dienā viņš 4 reizes iekrita upē ar visām drēbēm, līdz beigās viņam nebija vispār ko vilkt mugurā. Es pārvācos uz Māra laivu un tad divatā airējām, bet mūsu laivu ar guļošu skaistuli Normi piesējām klāt savējai un airējām līdz tai pieturvietai. Bija diezgan tālu, bet tas tā - vismaz airēt man patika. Skats arī ārkārtīgi skaists. Liela daļa pirmās dienas maršruta veda gar Sarkanajām klintīm - skats tiešām fantastisks - upe kā spogulis, malā tās klintis un mēs tik airējam. :) Ja vien Normis nepārtraukti nemēģinātu apdirst Māri, būtu pavisam labi. Māris vienu brīdi gandrīz vai neizturēja un gribēja Normi vienkārši kkur atstāt. Ak, jā - pieturvieta. Tā mēs tur piebraucām, Normi velkot. Un cilvēku jau tur daudz. Ne jau tikai tie mēs 8. Kādi 30 čista. Vispār tas maršruts ir baigi populārs un to veic daudz cilvēku. Un tie visi cilvēki redzot, kā Normis izskatās padomāja, ka viņš kkāds alkašs un jā.. Tad visi atkopās, uzcepa desiņas, paēda, runājās. Un atkal sāka pļaut. Un Normis vēlreiz aizlējās, vēl nopietnāk kā laivās. Un tie cilvēki - Māra draugi - bija ārkārtīgi nepatīkami. Likās tik iedomīgi, ķipa baigos jociņus plēsa, bet izklausījās vienkārši tik debīli. Un tad sāka apdirst Normi, lai gan viņš jau daļēji pats arī bija vainīgs. Tā tomēr nevar nolieties. Man tas viss apriebās un es vienkārši savācu Normunda guļammaisu, jo savējo aizmirsu mājās, un aizgāju gulēt. Normis kko tur bļaustījās, pārējie centās no viņa tikt vaļā, līdz beigās Normis ķipa apvainojās un aizgāja uz Salacgrīvu ar kājām tusēt, lai gan patiesībā atslēdzās 10 metru attālumā no mūsu telts pie kkāda bērza. Skaisti. Tas bija kkur 2.30. Ap 4iem Māris gāja gulēt un tad secinājām, ka Normja nav un tad tur arī viņu atradām, aiznesām uz telti, sasedzām un ļāvām izgulēties. No rīta visi protams par viņu rēca. Točna kā zīdaiņi visa tā publika - pat nepateiksi, ka visi ir 19+ gadu veci, ja neskaita mani, kā arī no diezgan labām universitātēm, kā arī protams ar kvalitatīvi darbojošos samdzeni. Tā izturēšanās atgādina kkādu septīto klasi, kad visi sīči sadzerās un tam, kam ir vissūdīgāk, to norēc. Lai nu kā šodien jau bija labāka - laiks bija saulains, neviens neko īpaši nedzēra, tikai airējām. Pozitīvi. :) Tā kā mums ar Normi 19.15 bija autiņš uz Rīgu, tad mēs no visiem atrāvāmies un maucām divatā. Pa ceļam satikām dažādus cilvēkus, parunājāmies, paēdām, labi atpūtāmies. Izbaudījām skatu. Un tad jau braucām mājās. Kad mēs tikām līdz galapunktam Vecsalacā, pārējiem bija atlicis vēl 4 km, ko airēt. Autiņā tik labi atslēdzos - apmēram 2 min pēc izbraukšanas, pēc tam nedaudz pamodos Slokā pie Nemo un atkal aizmigu un trešo reizi pamodos, kad braucām cauri kādām no Rīgas mikrorajoniem. Visas tās vecās ēkas savienojumā ar jauno ceļa segumu un fonā skrienošajiem diviem vīriešiem un sievieti dzeltenā džemperī, kas veda pastaigā suni, savienojumā ar ausīs skanošu Cunninlyguists - Seasons radīja tik pozitīvu noskaņojumu. :) Un pēc tam braucot mājās ar vilcienu tik skaisti rietēja saule un virs tās bija viens tāds tumši violets mākonis, tik labi izskatījās. :) Un pēc tam Ozolniekos jau bija parādījušies citi mākoņi rozā nokrāsās un atstarojās dīķī. :) Fōōrši. :D Jā, un stacijā Normi sagaidīja Lauris. Izskatījās tik ļoti apmierināts ar dzīvi. Bet man vispār baigi grūti ar viņiem kontaktēties, tā neērti. Ar Normi vēl tā, bet ar Lauri, Mārtiņu un it sevišķi Roli ir nenormāli grūti. Nejūtu nekādu saikni, neērti runāt. Pateicu Laurim un Normim, ka jāiet mājās, jo džemperis bija slapjš un man bija auksti. Nu melot jau nemeloju, tā arī bija. Bet arī runāt īsti negribējās, tā nu ir taisnība. Kkā stulbi sanāk, agrāk taču bijām labākie draugi. Njā. Un tā nu ausīs skanot Capone-N-Noreaga - Invincible soļoju cauri savam krēslā slīdošajam un blāvi apgaismotajam ghetto, bet jutos labi. Izbesījies, bet labi.
• 2 rakstair doma