8/30/24 06:49 am
sajūta, ka pagājis vismaz mēnesis kopš iepriekšējā ieraksta šeit.
visaptverošs vientulīgums, bet tad atceros pēdējo reizi, kad mēģināju draudzēties, un saprotu, ka man patiesībā nav vajadzīgs neviens.
viss, kas man ir vajadzīgs, ir pastaigas. kustības. zinu, ka viss pārējais ir manī pašā pat tad, ja vēl nezinu, kā tam piekļūt.
iesāku youtube sekot kādai jaunai krieviski runājošai meitenei (šķiet, viņa ir no Baltkrievijas), kura pārcēlusies dzīvot uz Somiju un interesanti stāsta ne tikai par dzīvi tur, bet arī par savu ikdienu... piemēram, par humpalās izraktu glezniņu saka - ir daudz skaistu bildīšu, daudz bildīšu, kas liecina par talantu, bet tikai reto uzlūkojot pārņem kaut kāda tāda mīļa sajūta, siltums, gaišums, pat nezini, kas tieši tas ir. es arī kaut ko tādu vienmēr meklēju un arī vienmēr uzreiz ZINU, kad esmu atradusi. iepriekš nezinu, ka esmu to meklējusi, protams. pat nenojaušu!
8/25/24 04:55 pm
aizvakar mājās pārradās šī viena ļoti citādā sajūta. es vēl meklēju tai īsto vārdu. grūti noticama sajūta. pazīstama, bet reta. bet tur nu tā bija un kopš tās reizes ir pieejama, kad vien man no tās kaut ko vajag. sapņoju par adīšanu, bet vēl neadu. facebook pieteicos monsteru grupā (ir tāds telpaugs, kuru man gribētos šeit ieviest). apstiprinājās manas vispriecīgākās cerības - tajā grupā kāds tiešām ik pa laikam piedāvā kādu stādiņu. un viņas ir dažādas, tās monsteras. man gribētos kādu tādu pavisam parastu. šodien no gultapakšas izmakšķerēju čības. visu vasaru tās neesmu valkājusi. nopurināju putekļus un - būs labi. tā gatavojos rudenīguma kūņošanās sezonai. "whether you think you can or think you can't, you are right." pagaidām vēl augusts. pret virtuves logiem spindzēdamas sitas lapsenes. atsāku katru dienu atzīmēt, cik soļu sastaigāts.
8/24/24 07:16 am
Sausais, karstais Sapņa vējš, it kā es stāvētu Sevana krastos un mēģinātu uz mirkli, patiešām tikai uz mazu sekundi savākt matus, lai vismaz pēc kaut kā izskatītos fotogrāfijā.
Vīģu sezona. Tās tik skaisti izskatās, kad pārgriežu uz pusēm un nolieku uz šķīvja blakus savai brokastu mazmaizītei.
24. augusta rīta kafija. vilciens apstājies pieturā "Don't Dream It's Over", tālāk nebrauks.
8/22/24 05:27 am
“they flock and they flee through the thunder of seem though the stars in their silence say Be.”
— e.e. cummings
sapnī man bija jahta, uz kuras sāniem gozējās varen lepns uzraksts - "Frédéric Chopin".
līst. LR1 stāsta par astronautu skafandriem. priecīga. pārmaiņas pēc.
8/21/24 08:44 am
paskatījos facebook uz to sievieti, pie kuras S. toreiz aizgāja. visu laiku domāju, kas viņā tāds. tāda pati salijusi žurka, nošņurcis kartupeļdeguns. bet šodien viņa ielikusi video, kur dejo, garos paltraksvārkus pacēlusi uz augšu, kaut ko tādu tik mīļu un foršu, ap, garām, cauri peļķēm aptamborēdamās kā izšauta raķete, krītoša zvaigzne, kas deg vienas vienīgas domas dēļ - paspēt vēl noķert vasaru aiz astes, visi aplaudē. un es sapratu.
es nekad tā nevarētu.
8/21/24 07:27 am
kur tu liksies? drīz zaļumā iekodīsies rūsa, pirmajā brīdī nevarēsi tai kaut ko piedot, bet tad to pieņemsi, ļausies, izdomāsi, ka vari tāpat kā Freja Beha Erichsen uzrakstīt sev uz kakla vienu vienīgu vārdu - FLOAT. nāksi mājās noguris pēc tādas dienas, kad kāds tev būs pateicis, ka izskaties ne pēc sevis paša, bet pēc savas māsas vai brāļa. vienīgi tev nav ne māsas, ne brāļa. tev nav neviena, ir tikai aizsvīdis vannasistabas spogulis, kuram pārvelc pāri ar plaukstu, lai satiktu vismaz pats sevi.
zini, pēkšņi tik ļoti gribas adīt. gribas adīt zeķes, dūraiņus, pirkstaiņus, kaut kādas tādas interesantas lakatšalles, kurās pazust. kaut ko mazu man arī patiktu uzknibināt, kaut ko tādu kā macrame plant hanger.
8/21/24 04:35 am
četri gadi kopš atvadījos no mammas. kā to tā pateikt? mamma man bija viss. tagad tas ir tā - visi jau kaut ko pasaka, katrs kaut ko savu, bet kāpēc jūs vispār viriniet muti? tas nav nekas tāds, ko būtu pateikusi mamma. man nav tādas vienas mīļākās atmiņas par viņu. tas bija viss kopā. viena no mīļākajām bildītēm ar viņu - esam pie jūras, abas tēlojam kaijas, kas lido pret vēju.
8/20/24 08:23 pm
man bērnība bija laimīgā zeme, neviens par mani nekad neņirgājās, mīļākus vecākus un vecvecākus es iedomāties nevarētu, vienkārši pilnīgi nejauši noskatījos šo un kaut kas tajā visā patika - ka visu var vienmēr pārvērst stāstā varbūt?
https://youtu.be/M2mx1gZqh1E?si=RLsBzWUxQ7i3Bnsz
8/18/24 07:39 pm
Klab.lv - vieta kur tavu pirdienu saskries pasmaržot vismaz desmit tādu pašu pirdēju.
8/18/24 01:44 pm
"jā, šī ir mana daļa
mana daļa
mana daļa ir
debesis, kuras var man laupīt,
piekarot aizkarus
mana daļa ir nokāpt pa pamestām kāpnēm
lai rastu tur ko izzūdošu, pamestu novārtā
mana daļa ir drūma pastaiga atmiņu takās
un mirt aiz ilgām pēc balss, kas teiktu
es mīlu
tavas rokas"
/ F. Farohzāda
8/18/24 01:21 pm
8/18/24 01:07 pm
nu, ko es tur varu piebilst. mūsu nav daudz, bet mēs esam. un paši vien esat vainīgi, ka nenositāt mūs, kamēr mēs bijām maziņi.
šī būtu bijusi pilnīga jūrbraucamā diena, bet priekšroku devu lēnai steigai tepat.
vakarā gan noteikti iziešu paskatīties uz mākoņiem. ja skatās uz tiem gana ilgi, pats zini, ko tie sāk darīt.
nopirku lv ābolus. garšo pēc rožābolu un bumbierābolu krustojuma.
8/17/24 12:52 pm
“Summer is growing old and everything is flowing into a single melancholy murmur.” — Tomas Tranströmer
šodien man patīk A. Mielava dziesma "Rīta zvaigzne". rudrā iepirku tējas rudenim. sagrābos no visādām, lai man ir varianti. vienu jau pagaršoju (Ingwer Orange mit Vanille). "Strebe nach Höherem" - tā bija rakstīts uz tējas maisiņa birkas. saki vēl, ka tas nav vārds vietā. nolemju, ka klausīšu padomam. tālu nemaz nav jārok. viss prasa manu uzmanību, kur vien paskatos. trauki brēc, lai tos nomazgāju, veļa prasās tikt gludināma, bet es tikai ripoju lejā no kalna un noskatos, kā viss, pilnīgi viss no manis atbirst. savāda sajūta. ne laba, ne slikta.
8/17/24 10:53 am
/ "game over girl," es šodien murminu klusiņām pie sevis. domāju, vai man vajag iet pēc tās Shantaram, ko manīju Otrā Elpā vakar, jeb ne.
//2020. g. 26. oktobrī tētis savā dzimšanas dienā man izlika slazdu, kas saucās - mēs tikai mazliet pabraukāsimies.
es - labi. man jau divreiz nav jāsaka.
un kad jau bijām pusceļu dabraukši, pateica - viena tu šodien nesēdēsi.
un tur bija visi viņi.
un man bija kauns un es domāju - sasodīts. es atkal nevaru būt nekas cits kā vien es pati.
un tētis teica, ka visi tagad paklausīsimies, ko tas apmaiņas students, kas tolaik dzīvojās pie viņiem, ir padziedājis:
https://www.youtube.com/watch?v=FGM6lM8DhlQun tas bija tik skaisti, ka tas sāpēja un likās kā visnežēlīgākais, ko kāds man var nodarīt.
“The fruit of silence is prayer, the fruit of prayer is faith, the fruit of faith is love, the fruit of love is service and the fruit of service is peace.” ― Mother Theresa
bet pēc tam ar R., kurš man pa pusei brālis, sastrīdējāmies, vai burkānu kūkā ir jūtama burkānu klātesamība jeb ne, un viss, kas bija uzjundījies, kaut kā pamazām norima.
8/17/24 09:45 am
"The future came, as it always does, with its changes and its things that stay the same." - Amina Cain
"But a person's destiny is something you look back at after it's past, not something you see in advance." — Haruki Murakami
nosapņoju, ka esmu uzrakstījusi grāmatu "netālu no Pasaules Gala mēs satiekamies". nākošajā sapnī nosapņojās, ka pie tās akācijas, kas Bruņinieku / Barona ielas krustojumā, bija atstāta kaste, pilna ar tikko sadzimušiem kucēniem. katram ap kaklu bija savas krāsas bantīte apsieta. vai zini to fotogrāfiju? a few seconds before happiness? lūk, tāda sajūta bija manā sapnī.
8/17/24 07:39 am
vakar uz ielas nejauši satiku G. bija pagājis jau pietiekoši ilgs laiks, lai es par viņu būtu aizmirsusi, bet tieši nesen dzirdētā Cocteau Twins dziesma Heaven or Las Vegas atkal par viņu atgādināja, tāpēc tas bija tā, it kā iedomāšanās vien būtu piesaukusi viņas uzrašanos. satinusies bija melnajā krāsā kā vienmēr. pārmijām pāris vārdus, ko vēl tagad apdomāju riņķī un apkārt. G. man vienmēr asociējusies ar šo kadru no filmas "The Widow of Saint - Pierre":
8/17/24 06:18 am
labrīt, tumsa, labrīt, Šostakovič:
https://www.youtube.com/watch?v=zXwGgaTofagtas ir smieklīgi, kā neviens man vēl nav devis nekādu ziņu, bet es JAU ar domām esmu citur.
vakar tramvajā kādam telefonā par ziņas signālu bija iestatīta tā skaņa, it kā kāds kaut kur iemestu akmentiņu ūdenī. es nezinu, kāpēc tā skaņa mani tik ārkārtīgi nomierina, atraisa manī kaut kādas skudriņu tirpiņas. ja aizveru acis, tad redzu, ka saņemtā ziņa nogrimst kaut kur dziļi zem visa, virspusē atstājot sīku vilnīšu ņirboņu.
priecājos par Laimas Kotas iztulkoto Orhana Pamuka "Mans vārds ir Sarkans". tā bija vienīgā grāmata, ko pacēlu un aplūkoju grāmatveikalā. arī vizuāli skaista. pagaidīšu, kad tā parādīsies RCB. tā ir interesantāk. un man parasti veicas ar jauno grāmatu medīšanu, jo gandrīz vienmēr esmu kaut kur tepat.
no rudens ļoti gaidu rudeni pašu, pastaigas (tas, kā kļūstu par lielu staigātāju, kad rudens, man pašai ir pārsteigums), bet vēl gaidu animācijas filmu Straume. par to kaķīti pilnīgi melno. es gribu to gājienu pataupīt kādai nebaltai dienai.
8/16/24 07:03 am
8/16/24 06:55 am
man gan patīk atcerēties. nezinu, kā ir labāk - zinu tikai, kā sanāk man. labprātāk esmu pagātnē, nevis izdomāju sev iespējamās nākotnes. kādreiz augusts bija mans gada mīļākais mēnesis, bet tagad augustam nevaru piedot, ka atņēma man mammu, tāpēc drīzāk gaidu novembra debesis. tās man vēl nesaistās ne ar ko.
"The ability to tell your own story, in words or images, is already a victory, already a revolt," tumsā paklūpu pār Rebekas Solnitas reiz rakstīto. kaut kur ārā dzirdu vēl kādu, kam neguļas, palidojam garām uz skrejriteņa. šī iela ir īsti piemērota tam, lai te ieskrietos, uzņemtu ātrumu, man šķiet.
pagājušonakt sapnī kaut kas par tiltiem, ko aiz sevis sadedzinu, virpuļviesuļiem un to vienu pie visa vainīgo taureni, kura spārnu vēzieni to visu izraisījuši. esmu ļoti tuvu melnumam un draudīgumam, taču tas mani neskar, vienkārši pietuvojas un paiet garām. paskatos pa logu un redzu nolauztos kokus.