Zane
Recent Entries
6/23/24 10:36 am - es droši vien atkārtošos...
bet humpalās nesen pie sienas bija piesprausta lapiņa, kur melns uz balta bija rakstīts, ka "preces nav atgriezšanas un maiņas". ilgi skatījos. vērsis uz sarkanu lupatu tik ilgi noteikti neskatās.https://www.youtube.com/watch?v=tp1zhEE
žēl, šīs dziesmas joprojām nav spotifajā. nav un nav. un nav.
6/23/24 09:45 am
kad ar M. iepazinos, man likās, ka tas ir neprāts, kas viņā ir jauks un īsts. es domāju, ka reiz par viņu uzrakstīšu stāstu, kas tā arī sauksies.Tavs skaistais neprāts.
tagad man šķiet, ka tas ir tieši klusums viņā, kas ir skaļāks par jebkuru manu vētru.
reiz mēs noskatījāmies Džilindžera "Ekstāzi".
(starp citu, man patika tā filma.
man patika tas, ar ko tā beidzās.
tas bija kā punkts uz i. kā tas olas dzeltenums, ko sev uzsitu uz pannas ik rītu.)
pēc tam es pie viņa aizbraucu un tur pa tām viņa kopmītņu istabiņas sienām rāpoja prusaki.
tas bija tāds notikums. prusaku ceļš. es jutos laimīgi un vienlaikus skurinājos no šausmām un pretīguma.
tas bija kaut kad ap Ziemassvētkiem.
tālāk dzīve ritēja savu gaitu kā parasti.
nu, kā jau tas vienmēr ir - laiks brīžiem plūst ātri, brīžiem sabremzējas.
ne vienmēr var pateikt, kāpēc tā notiek.
bet laiks tā dara.
6/23/24 08:50 am
once you pop, the fun don't stop. sāc ar vienu, grauz visu dienu. bija tāda Pringles reklāma.bet es vairs negribu. man apnika. ko tu man nāc virsū ar saviem čipšiem. es gribu turpināt stutēt sienas šajā ballītē, kur mums visiem par godu dzied Gregorijs Porters, ka "there will be no love that's dying here". un vakarā mēs atnāksim mājās, novilksim smaidus, pārmetīsim tos pār krēsla atzveltnei un ar plaukstu pārvilksim pāri vanaasistabas spogulim, pēkšņi kā pirmoreiz ieraugot tur savu seju, kas smaida tā, ka nevar saprast - tas ir smaids vai apslāpēta asara.
"zini, bet zināmā mērā tam Gregorijam Porteram var piekrist."
"ko Tu teici, dārgā?"
man vajadzētu turpmāk rakstīt tādā aizslēdzamā dienasgrāmatā ar zirga galvu uz vāka. atslēdziņu es nēsātu iekārtu ap kaklu apliktā zelta dzīsliņā. un visi man jautātu, kas tā par atslēdziņu. un es noslēpumaini pasmaidītu kā Freja Beha Erichsen no smaržu reklāmas: https://www.youtube.com/watch?v=xBc-TXS
un ienirtu kaut kādā Belgradas naktī ātrāk kā Tu paspētu samirkšķināt acis.
un... un viss.
6/23/24 07:53 am
vai šis mikrofons ir ieslēgts? tas ir retorisks jautājums. kaut kas tāds kā soundcheck.manā vēstuļkastītē nesen iekrita pastkarte no Bretaņas.
Bretaņa... tas izklausījās tik smalki, ka es pasmaidīju. varbūt jūs vēlētos austeres un atdzesētu baltvīnu?
toreiz bija žēl, ka otrā pusē bijis tik maz vietas vārdiem, man gribējās perversas detaļas. un daudz.
citkārt manā pastkastītē piemilzt tukšums.
un tad es apskaužu pat tukšumu par tā perfekto pilnību.
vienmēr jau ir kaut kas.
pat ja nekā nav.
tie esam tikai mēs, cilvēki, kas visu sarežģījam.
un... un viss.
6/23/24 06:51 am
man ir vientuļi, bet tas jau nu nav nekas jauns. varbūt pēcpusdien šeit, uz šiem betona džungļiem, kur viena vienīga sev ceļu ārpus asfalta plaisas izkarojusi nezāle ir mans viss, atnāks M. un šo sajūtu mazliet atšķaidīs, pēc pilnas programmas paņemot mani gan priekšā, gan pakaļā. pēc tam es viņu glāstīšu tā, it kā tā būtu nevis āda, bet audums, ko izvēlos kleitai. zini, tāds labs audums sīku ziediņu vai iztramdītu putnu rakstā, uz kuru skatoties sajūk debesis ar zemi vietām. atsvešināti glāstīšu, uz sevi kā no malas skatoties. tikai kā audumu, ko izvēlos kleitai. nemaz negribēsies bēgt.6/22/24 08:57 pm
youtube skatos michelle choi. viņa tāda jauka šķiet. man vispār cilvēkos patīk jaukums. jaukums apvienojumā ar kripatiņu īstuma, kas tikai to cilvēku padara par to, kas viņš ir. no latvijā zināmiem cilvēkiem jauka un īsta man šķiet natālija jansone. ir tāda apģērbu dizainere. reiz redzēju kioskā žurnālu ar viņas bildi uz vāka, kur bija izcelts viņas teiktais - laime ir izvēle vai kaut ka tā, es precīzi neatceros. man gan vienalga, ko viņa saka vai nē. man viņā patīk jaukums un īstums. pašai man draugu nav. man ir foršs tētis un mana neforšā diagnoze, kas gan jau ilgus gadus mani nosacīti liek mierā. un šausmīgi uzmācīga vēlme pateikt vārdos kaut ko, ko, šķiet, nemaz nav obligāti pateikt, man arī ir. bet varbūt to nemaz nav iespējams pateikt. vārdos patīk, ka tie vienlaikus var būt gan viss, gan arī tikai tukša skaņa. plāns ledus. lietus ceļš. upes sniegs. nočaukst atvadas. gaidāmas lietavas.6/22/24 05:33 am
margrietiņu pļavas bildēs lielākoties smaidu kā aptaurēta (patiesību sakot, es skatos uz tām bildēm un domāju, ka pati nesaprotu, par ko es varu tik plati smaidīt, es it kā varbūt ne gluži neticu tam, bet mazliet apšaubu tā īstumu, un man vajag laiku, lai par to trako smaidīšanu padomātu), tāpēc man laikam visvairāk patīk tās, kurās esmu nopietna vai izskatos kā aizmigusi un mani ir saķēris margrietiņu sapņa vējš. un nelaiž vaļā. bet zinu arī, ka es eju uz to smaidu. tas ir kā punkts, kā serde, un es lēnām graužu sev ceļu uz to. kādreiz.
6/21/24 07:31 am - malpilszemenes.lv
vakar aizķērās piedurkne aiz ceļa zīmes "zemenes: atbrauc un salasi pats".drīzāk šķita, ka tās ogas tur man iekāpa gan mutē, gan groziņā pašas.
pēc tam apgūlos margrietiņu laukā un biju the last man on earth.
atpakaļceļā radio noklausījos skaistu dziesmu - "kas to zina citu gadu, kur mēs kura līgosim".
citus saulgriežus man nemaz nevajag, paldies.
6/20/24 06:56 am
šķiet, ka ir beidzot kirdik manai mīļākajai spoguļu selfiju filmiņkamerai. es nospiežu slēdzi, bet viņa neuztaisa kadru, tikai nogļuko. un tad es sāku bīdīt atpakaļ vāciņu un viņai pielec, ko es gribu, un viņa uztaisa man to kadru. tikai tad. es gan aizvakar parunājos ar fotozinātājiem un man teica, ka varbūt tā kamera vienkārši apjūk. tas bija foršs aparāts, kompakts un ērts, un man patika viņu mūždien staipīt līdzi somiņā. un paņemt rokās viņu bija kaifs, viņa perfekti iederējās manā plaukstā. olympus mju II. RIP, ja tas tā ir. visam savs laiks.6/20/24 06:35 am
“We are all in the gutter, but some of us are looking at the stars.”
— Oscar Wilde
p.s. zivs. es ceru, ka viss ir labi. un nāc atpakaļ. Tu esi foršs.
6/19/24 07:46 pm
no visiem talantiem, kādi iespējami, visvairāk gribētu prast skribināties Tev aiz sienas kā pele.lai Tu manis dēļ nakts vidū pēkšņi uztrūktos gultā sēdus, cenšoties saprast, kas ir viss šis troksnis - tik neizturami klusa skaņa, it kā kāds kaut kur plūkātu papīru sīkās strēmelītēs.
un tad Tu pasmaidītu un lēnām atkal samiegotos, jo atcerētos, ka tā taču esmu tikai es, Tava pele.
Bet es aizskribinātos tālāk pretī citām pelēm, citiem slazdiem, citām nomoda naktīm.
6/19/24 02:58 pm - lietus ceļš
nu čau. kā M. man parasti saka. nu čau.ir trešdiena, bet sajūta tāda, it kā es vēl nebūtu visu pateikusi par otrdienu.
ja lietum būtu pašam savs ceļš, tad kurp tas, Tavuprāt, vestu?
( manuprāt, tas vienkārši aizvestu mūs visus prom. )
mīļš, balts, pūkains. un izstaipās graciozi.
mans telefons ir pārpildīts ar svešu kaķu bildēm.
tas vairs nav normāli.
un... un viss.
6/19/24 11:11 am
esmu kāda, kurai uz lietussarga iekšiņas zied sakura. virspuse ir melna. tā nu es šodien eju, eju, eju un esmu paslēpusies sakurās, ko neviens tāpat neredz, un haikās, kas visas ir par upi, taciņu un akmeni, kas novēlies no sirds. mani nedrīkstētu uztvert nopietni tādās dienās kā šī. kabatas pilnas ar dor blu sieru un vīnogām. iešļūcenes gan nebija tā labākā doma. esmu šmule ar dubļainu džinsu staru aizmuguri, bet priecīga šmule.6/19/24 07:57 am - in a snap of a finger
sapnī biju Vjetnamā, Niņbiņā, man bija zaļa kleita kā Keirai Naitlijai no filmas Atonement, un es domāju un netiku skaidrībā, kas ir zaļāks - tie rīsu lauki vai mana kleita.Jums arī tā ir, ka no rīta laika ir ļooooti daudz, bet tad vienā brīdī pamanāt, ka tas ir arī viss - no visa tā laika palikušas tikai dažas sekundes?
it kā kāds noskaita tev ausī "3...2...1..."
un... un viss.
;)
6/18/24 10:49 pm - faking my life since 1984
me, my playlist and myself. vakaros te dzirdu kaijas, kā tramvaji izvadā pa pilsētas nomalēm sapņus, un kaut ko no tā, ko vaļā atstātie logi izklačo par citām dzīvēm, kuras uz mani neattiecas. bet ja par tām dzīvēm, kuras par mazu kripatiņu varbūt tomēr attiecas... Z. atsūtīja tik skaistu fotogrāfiju no savas Skumīguma Karalistes. tur balts zirdziņš (ponijs drīzāk) aiz drāšu žoga un uz viņu noraugās māja ar divām tumšu logu acīm. fonā tālumā stabs ar stārķu ģimeni pašā augšā. pats "wish you were here" vārdu iemiesojums, ja nu kāds vispār gribēja dzirdēt manas domas. bet es to nevienam nerādu. es arī pati reti uz to paskatos. tieši tik skaista tā ir.6/18/24 07:00 pm - 18.06.2024.
izdomāju, ka man tomēr patīk tā loka, kas man matos ietikusi šodien, tāpēc te ir vēl viena šausmīgbilžu kripatiņa no sērijas Nenāc Man Klāt Jūnijā:
6/18/24 06:43 pm
Vidzemes tirgū pazaudēju degunu tēju buntītēs.Lielajos kapos pēc tam randiņš ar vēju, pērkonu un tām vārnām, kas augstu virs visa.
kamēr lija, paslēpos zem nojumes netālu no kapiem un rediģēju nost no sejas pumpas bildēs, kuras tik un tā nav atrādāmas.
atpakaļceļā pilnīgi nejauši satiku māsīcu, kura atbraukusi no Anglijas, lai vasarā paciemotos pie mammas. mēs nebijām tikušās kopš omītes bērēm. sarunājām satikties. par ko esmu ļoti priecīga.
es vienkārši... es tikai atkal pārāk daudz domāju. nu, ko es varēšu pastāstīt... viss tas vienā teikumā, varbūt pat vienā dienā neizstāstāmais, kas tagad ir mana dzīve.
man ir ļoti mīļa māsīca. un skaista kā putniņš, kas nočab ezera niedrēs: https://lv.wikipedia.org/wiki/Zivju_dze
es vienmēr saku - tie, kuri mūs reiz ir pazinuši bērnībā, varbūt patiesībā ir atradušies mums vistuvāk. un vienmēr tur paliek. tur. vistuvāk.
un viņi vienmēr zina un sev līdzi aiznes kādu daļu no tās mūsu versijas, kas esam bijuši tad.
Powered by Sviesta Ciba