7/4/24 09:03 am
( tikai kuš... )
7/4/24 05:46 am
"don’t tell me the moon is shining. show me the glint of light on broken glass." - anton chekhov
reiz sākusi teikt M. , ka mīlu viņu, vairs nevarēju apstāties, un katra nākošā reize bija kā apliecinājums iepriekš izteiktajam - tu nepārklausījies.
vakar iemaldījos kaķa pagalmā. logs bija vaļā un kaķis snauduļoja uz palodzes. kad gāju tuvāk, istabā kāds ieslēdza gaismu. metos pa galvu pa kaklu prom smiedamās. es zinu, ka tu zini, ka es zinu.
patiesībā šovasar tur nemaz tik bieži neieskatos. vismīļāk tur ir vasaras beigās, kad kaķis snauduļo uz kāpnēm, kur sabirušas aliču plūmītes. arī agrā pavasarī, kad saules pēkšņi ir vairāk, bet koku zaru ēnas vēl pēdējo cīruļputeņu valodā slapstās gar durvīm. ziemas gan ir kaut kas cits. var paiet mēneši, iekams atkal saredzamies.
7/2/24 04:52 pm
sirds atārdījās, noskatoties uz sīciņu, smalciņu tanti gumijniekos ar milzu groziem, kuros jau rūpīgi bija izklātas avīzes, aizklumpačojam stacijas virzienā, bet tramvajā pēc vārdiem "nākošā pietura - Bērnu pasaule" maza meitene iebilda, ka pieturai drīzāk vajadzētu saukties par Lielo pasauli. nevis Pieaugušo pasaule, bet tieši Lielo pasaule. tā viņa teica.
vēl redzēju jaunu sievieti, kura bija ģērbusies biksēs, kurām uz dibena bija rakstīts JUICY. man patika burtu fonts.
jau kuro reizi eju garām vinila plašu veikalam, bet tur skatlogā mūždien izlikta tāda ļoti uzmanību piesaistoša King Crimson plate, tāpēc šodien klausos King Crimson.
I talk to the wind
my words are all carried away
I talk to the wind
the wind does not hear
7/1/24 03:10 pm
Apelsīnu kruasāns no Lūša Miltu darbnīcas gan bija izcils. Pildījums mazliet rūgts, it kā klāt būtu tikušas arī apelsīna mizas. Garša tiešām pārsteidza. Teicu tētim, ka visu laiku sev jautāju, kas ir mans te un tagad. Un uzskaitu to visu. Un tas nekad nav maz, pat tad, ja tas ir tikai kaut kas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms. Apelsīnu kruasāns, stūrī nomests žūstošs lietussargs, Prokofjeva maršs no "Mīla uz trim apelsīniem"(diriģē Michael Tilson Thomas, ja meklēsi youtube).
7/1/24 02:11 pm
Līst. Lietainas dienas mānīgais miers.
Vakar vēlu parunājos ar M.
Viņa dzīve ir tik savāda, ka tam nelīdzinās nekas, pat manis pašas savādums. Bet viņa balss ir priecīga, un es vairāk klausos šajā priekā, nekā vārdos.
Es mīlu M. Uz spoguļa dažreiz uzrakstu ar lūpukrāsu viņa vārda pirmo burtu. M. - kā mājas, kā miers. Kā mūžība.
Naktīs viņš sēž salīcis pār apstājušos pulksteni un mēģina salabot Laiku.
Viņam kreisajā acī ir iesprausts palielināmais stikliņš.
Pirkstu gali viņam visu laiku ir putekļaini.
Laiks ir pelēki putekļi.
Gaidu ciemos tēti. Nopirku tētim bulciņas.
Vēl nopirku Carys Davies "Clear", jo Liina Bachmann to rekomendēja, turklāt man patika vāciņš.
7/1/24 08:42 am
( =^.^= )
6/30/24 08:43 pm
( summer in the city )
6/30/24 08:44 am
Kursīvā rakstāmas dienas. Es tikai tagad pamanu, cik nogurusi esmu. Es visu šo laiku esmu zinājusi, ka esmu nogurusi, bet ne jau, ka tik ļoti. Grāmatu palasīt, pie jūras no vilciena kopā ar citiem kā zirnim no pāksts izbirt. Tas ir viss, ko es varu iedomāties. Lūdzu, lūdzu? Lai tā izrādās tabletīte, kas palīdz pret visu. Jūra un grāmata. Salīt atpakaļceļā. Izmirkt slapjai līdz pēdējai vīlītei kā bizamžurkai. "I'm soaked to the skin". Lai tā ir ne tikai ziņa, ko nosūtu Tev. Lai tas ir arī mans te un tagad. Tas ir viss, ko es zinu.
6/30/24 05:50 am
vakar aizlasījos līdz vēlai tumsai - kaut kas sen nebijis. "The Dutch House" by Ann Patchett, ko atradu RCB. paskatījos, kas Liina Bachmann bijis par to grāmatu sakāms. daļēji viņai piekrītu, bet man kaut kas tomēr tajā grāmatā tik ļoti patīk, ka ar tik vieglu roku to vis nenorakstītu. kaut kas tur tomēr pavīd arī aiz visa tā amerikāniskā, manuprāt. māja, saukta par Dutch House, ap kuru aptamborējas dzīves. “But we overlay the present onto the past. We look back through the lens of what we know now, so we’re not seeing it as the people we were, we’re seeing it as the people we are, and that means the past has been radically altered.”
6/29/24 09:03 am
pamodos blakus vārdiem back to black, un debesis bija mierinoši pelēkas. es biju izdomājusi, ka ļaušu sev ilgāk pavārtīties, bet kuram es meloju? es vienmēr izkāpju no gultas tiklīdz man ir sajūta, ka esmu atvērusi acis.
šodien tēta brālim vārda diena. tam par godu vēlāk izdomāšu sev saldo. man gribas kaut ko tādu kā zemenes ar zefīra gabaliņiem un putukrējumu. nu, un kaut kas tur bija arī par lietu Pēterdienā.
man liekas, ka es jau atkal domāju par darbiem. kā būtu, ja es tikai ieskatītos darba pastkastītē? pavisam mazliet, ar acs kaktiņu ieskatītos? es gribu izlasīt kādu skaistu, iedvesmojošu interviju. ar Ole Einar Bjorndalen, piemēram. viņš rubī fišku, man šķiet.
6/28/24 10:15 pm
tā bija iguāna, ko redzēju vakar tai sievietei uz pleca. es pēkšņi atcerējos to vārdu. iguāna. nevis hameleons.
zini, zivs? tas patiesībā bija ļoti patiesi, ko par mani uzrakstīji. par to bēdziet. bet tas ir skaists vārds. es bēgu, tu bēdz. viņi, viņas bēg. mēs bēgam, jūs bēgat.
tas vārds ir skaistāks par visiem tiem viņu skaļajiem "vienmēr".
fast as you can, baby
run, free yourself of me
fast as you can
6/27/24 10:26 pm
"every mountain has that one place when you begin to know it is a mountain," raksta V. Stafords.
karstums. un tomēr nav sajūtas, ka es rāptos kalnā. es pat nestāvu tā kalna pakājē vēl. drīzāk to pašu aizsalušo jūru ar zābaka purngalu bikstu.
Čaka ielā pagāju garām sievietei, kurai uz pleca rātni un ne aci nepamirkšķinot sēdēja kaut kāds milzu hameleonveidīgais. skaists un ar asti visperfektākajā rullītī. šķita tāds mīļš un man cauri redzošs (kā Tu savās labākajās dienās).
tā arī neatrodu šodienai piemērotu mūziku. muzīku, kā mēdza teikt mana omīte. bērnībā ar māsīcu caurām vasarām varējām drillēt Madonnas Like A Prayer plati.
mani reti vajā kāda dziesma, bet pēdējā laikā bieži iedomājos par saviem kordziedāšanas laikiem. pašā sākumā nebija nekāds Pulenks. sākumā tikai mācījos atrast un tad nepazaudēt pati savu balsi. miglaini atceros, ka bija kaut kāda tāda ganiņu dziesma, sasaukšanās, kanonā dziedama. es daudz domāju par to, kā nepazaudēt pašai savu balsi šajā balsu mudžeklī, arī tagad.
arī filmā My Salinger Year ir tāds skaists mirklis, kurā filmas galvenā varone pieliek ausi pie rakstāmmašīnas un ieklausās.
izmēģinu kaut ko līdzīgu ar klaviatūru šovakar.
dzirdu, kā burkšķ vēders.
tikai Tu zini
kādi ir skūpsti
kurus nakts aizejot laupa
6/27/24 06:49 am
viss jūnijs būs pazudis, trenkājot sevi.
visvairāk man jūnijā patika tas, ka tu izlikies, ka uz mani neskaties, kaut gan patiesībā skatījies.
es domāju par to, kāpēc ir tā, ka atceros kaut ko tik savādu, lielākoties tieši visus tos sīkumus, kurus piedzīvojot es noteikti neiedomājos, ka tos atcerēšos tik spilgti.
vēl šodiena un rītdiena. un tad jau būs klāt jūlijs. no visiem gada mēnešiem tieši jūlijs man nesaistās pilnīgi ne ar ko. varbūt vienīgi ar augusta gaidīšanu.
tēta dārzā nozied rozes.
( Pretty in Pink )
6/26/24 07:33 am
vasara man ir un paliek ārpus konteksta izrauts teikums. un tomēr ir skaisti visur, kur vien skatos. šis laiks nav piemērots vārdiem, es drīzāk gribu Tev parādīt, kā pie tēta logs pilnībā atdots vīnstīgām, bet uz palodzes otrpus logam pamests globuss. iedomājos, ka varbūt tā ir arī kā lampa. varbūt tā mazliet izgaismo lieveni, kad satumst, it kā iedvešot pārliecību, ka atgriežoties mājās tu atgriezies savā pasaulē. var izkāpt no kurpēm, nomest atslēgu saišķi, uzlikt silt ūdeni tējai, tad iegriezt globusu, aizvērt acis, ar pirkstu apstādināt to un skatīties, kur esi trāpījis. kaut kur, kur līdz šim vēl neesi spēris kāju. izrādās, pasaule joprojām ir arī plaša.
6/26/24 05:53 am
no otras puses - labāk, ja pa tiešo dirš virsū skaidru valodu, nevis aizplīvuroti mēģina pateikt gudru domu, ko bez pus litra vispār nesaprast.
man pēdējie metri pirms atvaļinājuma. pagājušonedēļ pretī finiša taisnei rāpoju, vakar bija sajūta, ka atsāku soļot.
es ceru, ka es to varu. es nezinu. pirkstiem pašiem savs tango pāri klaviatūrai.
visur mētājas no apēstajām zemenēm pāri palikušie knibucīši.
6/25/24 07:23 pm
love is... oddly-shaped strawberries.
šodien tiku pie zemenēm un priecājos par to, cik dažām savāda forma. uz tām kā uz mākoņiem varēja skatīties un padomāt, kas tas tur katrā ir iemiesojies. tādas bija trīs. pārējās bija parastas. man slinkums likt bildi. Tev man jātic.
es izdzēsos, jo nejauši šur tur citur uzgāju konkrēti man veltītu negatīvu anonīmu komentāru.
nevarēju saprast, kas manī tāds, ka citos varu izraisīt tik negatīvas emocijas. jo man tik asu izjūtu pret citiem nav. bet vēl vairāk mani pārsteidz, ka es kādu vispār varu interesēt. mana dzīve ir ļoti vienmuļa. es pati esmu galīgi parasta.
es nezinu, kāpēc atgriezos. man laikam vienkārši patīk rakstīt. aizrakstīt kaut ko prom. pierakstīt sev tuvāk klāt. kā kuro reizi.
ja kāds grib pateikt kaut ko tādu tieši man domātu, tad varbūt labāk acīs skatoties, man būtu interesanti.
esmu sastopama arī ārpusē.
var tepat komentāros iepidžināties, bet var arī pa taisno uz manu putnubūrīti (zaneko@inbox.lv).
6/24/24 05:22 am
( Man tur debesīs ir viena kaija. Kaijiņa. Balta ļoti. )tas ir mans mīļākais Ziedoņa dzejolis. par to kaijiņu.
pie M. padzēru tēju un apēdu ceptu siermaizīti.
bija garšīgi. es nolaizīju pirkstus. tā bija labākā daļa. pirkstu nolaizīšana.
kaijas pieķērca pilnas ausis.
un tad bija laiks doties.
es nedomāju, ka vēl kādreiz satikšu M.
bet man tā liekas katru reizi.
šorīt esmu krekliņš ar uzrakstu One Step in Front of Another.
kādreiz man labi padevās viss šis One Step in Front of Another pasākums.