7/11/24 07:19 am
"To be running breathlessly, but not yet arrived, is itself delightful, a suspended moment of living hope." - Anne Carson
vakar tētis stāstīja par bitēm, kas izklausoties kā vesels strops, kad salidojot vīteņhortenzijās, kas apkampušas balstus ap terasi. un tad tās vienubrīd pazūdot visas kā viena. un iestājoties klusums, vasara. sapnis, ko redzu, ir kaut kas tāds. tik sanošs.
iedomājos, ka pēdējā laikā diezgan bieži te izkarinu savus selfijus. es absolūti nekad neesmu par sevi domājusi kā par cilvēku ar skaistu ārieni. drīzāk daru to tāpēc, lai pati sev atgādinātu, ka es tiešām esmu te un tagad, nevis tikai izskrienu šim visam cauri kā gaitenim, kas savieno punktu A ar punktu B.
šodien man gribas sev pagatavot kaut ko garšīgu, kaut ko tādu kā cukīni laiviņas ar pildījumu. gaidu solīto lietu. tas būs notikums. šodien es ēdīšu cukīni laiviņas un skatīšos uz lietu.
7/10/24 07:28 pm
biju ciemos pie tēta. tētis piesēžas pie klavierēm, nospēlē visu to, kas man visvairāk patīk - "The Girl from Ipanema", "Teici to stundu, to brīdi" un šo to no savām variācijām par tautasdziesmu tēmu.
mežā klusums neizstāstāms.
vienubrīd šķiet, ka pazūdu - nevis atpakaļceļa neatrašanas nozīmē, bet tādā labā aizmiršanās nozīmē.
atgriežos, kad man zem kājām nokrakšķ uz pusēm pārlūzis koka sprungulis.
( ... )
7/10/24 07:56 am
“I want, I don’t want. How can one live with such a heart?” — Margaret Atwood
7/10/24 06:47 am
Tu brīnītos, cik labi man klājas, ņemot vērā visu.
"aiz kalna / naudiņa kaltējas / aiz manas šodienas / kā aiz branga kalna".
"Adding 1.5 US fluid ounces (44 ml) of vodka or rum produces a "Dirty Shirley".[12] If dark rum is used, it produces a Shirley Temple Black, a homage to her married surname." <3 vēl man arī patīk tas, ko viņa pati ir teikusi par to kokteili. tas viņai ir šķitis pārāk salds. nu, ja Tu jautātu man, tad ar tumšo rumu es tādu noteikti pagaršotu. es esmu mazliet apsēsta ar Šērliju Templu. ik reizi, kad paskatos uz grāmatplauktu, kur atstutēta maziņa, čirkaina Šērlijas Templas versija ar lūgšanā saliktām rociņām un augšup vērstu skatienu, es kaut ko nodomāju, katru reizi kaut ko citu. šorīt, piemēram, iedomājos, ka joprojām ticu klavieru melnbaltajam klusumam, kas sapņo par krāsainu nomodu.
biju stiepējpele. sastiepu mājās visu, kas bija stiepjams. visvairāk priecājos par diskiem. Marana, bet arī Kings of Convenience, Lauryn Hill, Bjork, Royksopp, Coldplay pirmie albumi, kas ir vienīgais, ko vēl varu no viņiem paklausīties.
vēl vakar nopirku šādu, jo pirmajā brīdī iepatikās tas mīlīgais ķopsītis, bet ļoti patika arī rezultāts:
https://www.essence.eu/lv-lv/p/939436/natural-matte-mousse-foundation
7/9/24 05:57 am
tikai nepinkšķi, muļķe, Tu, jā, Tu - tā Tu, kurai bija jāizšuj krustdūrienā kāds skaists, iedvesmojošs citāts, kaut kas tāds kā "the magic you are looking for is in the work you're avoiding", nevis jātēlo akmens siena, kurā radusies plaisa, kas sazarojas neskaitāmās sīkākās plaisiņās:
https://www.youtube.com/watch?v=RsczI8vTy6k
7/9/24 04:50 am
"I have faith in nights."- Rainer Maria Rilke
"I love the night passionately. I love it with all my senses: I love to see it, I love to breathe it in, I love to open my ears to its silence, I love my whole body to be caressed by its blackness." - Guy de Maupassant
...vēl naktīs patīk arī tas, kā tās aizejot atstāj debesu pamalē dziestot dziesmas, kas neizklausās kā dziesmas, bet kā kaut kas cits, kas ar mani vēl it kā nemaz nav noticis, piemēram, kā pieskaršanās ezera dzelmei vai kā tā trauslā, kuģa vrakam vai taureņa spārniem līdzīgā sajūta sapnī, kad piedejoju klāt pie pašas aizas maliņas un ieskatos sejā tādam tukšumam, kuram nav ne sākuma, ne beigu. kaut gan arī tajā, kā pēkšņs nomods pēc šiem sapņiem par mani tikai garšīgi pasmejas, kaut kas ir.
7/9/24 04:19 am
tiem saulstariem, par ko rakstīju iepriekš, esmu uzdūrusies, izdūrusies cauri. izsijājusies kā caur sietu cauri gaismai, varbūt tāpēc man tik ļoti patīk šonakt tik agri pamosties, kamēr vēl tumsa diktē savus Istabas Stūru Neatcerēšanās noteikumus. gaiss mazliet smaržo pēc steigā apdzēstiem ugunskuriem, došanās prom un neatgriešanās pie visa tā, kas bijis līdz šim. "this song doesn’t feel like I’m listening to it, it feels like it’s happening to me".
7/8/24 04:44 pm
7/8/24 02:00 pm
...neņem galvā, man gribas Tev teikt. aizmirsti. tā nebiju es, kas visu to uzrakstīja. tie bija mani pirksti, kas to uzrakstīja. vai tad kaut kas tāds vispār ir iespējams - izstāstīt dzīvi? bet ja es tomēr mēģinātu, tad visticamāk sāktu ar beigām, ar šodienas sauli, kas ložņājot cauri ārdurvju stikla vitrāžām atstājusi savus nospiedumus uz kāpņutelpas sienām. vienubrīd šķiet, ka tā ir krāsaina gaismas šķemba, kas iedūrusies manā plaukstā. ik pa laikam šodien kaut ko iedziedos pati sev savā guļamistabas aizvilkto aizkaru puskrēslā, piemēram, knowing me, knowing you, aha. un runa pat nav par to, ka man kaut kā īpaši patiktu šī dziesma...
7/7/24 06:01 pm
Visa diena ir AURORA dziesma Your Blood, pēc tam atpakaļ pie Š. Keklēna "Himnas naktij". Piefiksēju, ka visu dienu maz esmu vandījusies pa pagātnēm. Nākotne vispār reti kad iezogas manās domās, nemēdzu neko plānot. Izlasu ziņu par kādu influenceri, kurš pārvācies no pilsētas uz laukiem un pateicis par to tikai vienu - "velc krustu, kur ir jāpaliek". Un tas skan tik skaisti. Vēl izlasu laika ziņas. Un... un viss. Vairs neko neizlasu. Ievelku krustiņu pati savā tagadnē, kurā sēžu pie šī drupačiņām nodrupinātā galda, dzisinu tēju un gaidu vēl kādu gaišzilu zilbi no savām sniega kupenām.
7/7/24 03:17 pm
visu rītu es ciešos un nekur neskatos, bet zinu, ka tur kaut kam ir jābūt. bet es neskatos, jo gribu pataupīt prieku. bet kad beidzot nenoturos, tur nekā nav. tukšpadsmit. ne ziņas, ne miņas, ne gaišzilas zilbes.
un tad es izdaru kaut ko pārsteidzošu. es nokratu no sevis šīs četras sienas.
humpalās viena no pārdevējām svarīgi, it kā sniedzot liecību par satiksmes negadījumu, vairāk pati sev, nekā mums, citiem, saka - "sāk līt".
gaiss pēc lietus ir silts un mitrs. kā mīkla, kam jāuzrūgst. eju un nezinu, eju jeb ezerā peldēties pa mēness iepriekš iemītu ceļu brienu.
tāda pašai sevī uztaustītas zelta dzīsliņas sajūta.
šie biezpiena plācenīši saucas "ak dievs cik labi ir paēst".
7/7/24 10:27 am
vispirms pamodos plkst. 6, tad plkst. 9. tas ir brīnums. es neatceros, kad būtu līdusi laukā no savas migas tik vēlu. es nekad neguļu ilgāk par plkst. 6.
vakar gan arī ilgi nevarēju iemigt. parasti cenšos iztēloties, ka esmu ieputināta milzīgā sniega kupenā (izlasīju tādu ieteikumu reiz cibā, un kopš tā laika tas ir viens no maniem iemigšanas paņēmieniem, kad nekas cits nelīdz), bet šoreiz rēgojās viss cits, izņemot sniega kupenu - zirga izelpas mutuļi, kamanas, tajās sasēdināti satuntuļoti bērni, no kuriem pāri bija palikušas tikai milzu acis. beigās sapratu, ka man jāmeklē tajā visā kāda detaļa. zirgs bija melns, ar baltu zvaigznīti pierē. izdevās aizmigt, aizķeroties aiz tās. sapnis, ko redzēju, bija īss, it kā kāds ar lūpu šmakstu būtu paskubinājis zirgu uzsākt rikšot.
mans rīts vispirms ir skrējiens pār ielu pēc piena (no ēnas uz sauli, tad no saules atpakaļ ēnā) garām vīrietiem, kurš ar abām rokām aizspiedis ausis. šī skumjā, ik uz soļa sāpīgā pasaule.
tagad ierastā lietu kārtība - kafija, dziesmiņas, darbi.
sun may shine
just right now it won't rise
in your sullen gaze
7/6/24 09:33 pm - "Novembra debesis"
zini, iedomājos, ka varbūt Tu esi kaut kas tāds kā grimam paredzēta otiņa tādas aktrises rokās, kura grasās kāpt uz skatuves, lai vēl pēdējo reizi nospēlētu savu mūža lomu. viņa tur tēlo tikai vēja trenkātu kļavas lapu, bet beigās neviens neskatās uz to koku, kas tur ir izrādes centrā. jā, ja Tu jautātu man, es teiktu - viss ir citādi tajā izrādē. un mazliet kā sapnī. bet vispirms ir tā otiņa. viņai ir jāuzklāj grims. grims ir paredzēts gana spilgts. klusībā viņa šīs krāsas nesaprot, tās nesaplūst ar viņas sirdi, tās nepukst vienā ritmā ar viņu. otiņa ir cits stāsts, tā ir bijusi viņas sabiedrotā jau ilgi. citas aktrises dažkārt to aizņemas, tāpēc viņa ir sākusi to slēpt. viņa izdomā katru reizi citu slēptuvi, bet katru reizi viņai ir sajūta, ka to kāds ir aizticis.
7/6/24 08:39 pm
ja mans nomods būtu mani sapņi, es dažreiz domāju.
nevarēju atrast istabai piekto stūri, tāpēc sagrābos darbus.
man ir gan garlaicīgi, gan skumji. tā nav pati labākā sajūtu kombinācija.
es gribētu uzrakstīt kaut ko skaistu, bet viss, kas no manis nāk ārā, ir blurb vai blergh, vai arī hsssssss.
tas hssssss vismaz izklausās cerīgi.
šņācoši, bet cerīgi.
vēl es šodien pagatavoju sev garšīgas pusdienas - uzvārīju puķkāpostu un tad apcepu sviestā un rīvmaizē. tā mūs bērnībā lutināja omīte.
radio skanēja Tā dziesma, kad ēdu. 7 seconds.
7/6/24 08:20 pm
pēc ilgākiem laikiem redzēju sapni. visbiežāk, ja sapņoju, tad vai nu par vilcieniem vai arī par ūdenstilpnēm. šajā sapnī braucu ar riteni posmā Sēnīte - Sigulda. sapnis bija interesants, jo neredzēju neko no apkārtējā, bet skats bija drīzāk tāds, it kā es miegā būtu kamera, kas piestiprināta pie stūres, jo vienīgais, ko es redzēju, bija ceļš, būtībā tikai šī ceļa virsma. visu sapni un pat vēl pēc pamošanās nepameta sajūta, ka braucu, ātrākā vai šur tur lēnākā tempā virzos uz priekšu. vārdu sakot, tur tieši pie Sēnītes, kur izbraucu, sākas tāds posms, kas ved mazliet lejup. es vēl tā nopriecājos - te jau var gandrīz neturēties. bet nu kaut kas ar to velosipēdu nebija īsti riktīgi. kaut kas ar stūri vai priekšējo riteni, kā dēļ es nemitīgi aizslīdēju pa kreisi vai pa labi, tikai ne tā, kā biju plānojusi braukt, proti, taisni. es braucu un netiku skaidrībā. vienubrīd pārņēma sajūta, ka nevaru apstāties. nu, un beigās nevarēju arī. jo pamodos.
7/5/24 06:04 pm
stay wild, moon child - tā rakstīts uz mana atslēgu piekariņa.
C. ielas dzīvoklī parkets čīkst ar katru reizi arvien niknāk.
domāju, varbūt tas saistīts ar gaisa mitrumu.
es pazūdu, atrodos un tad atkal pazūdu tajā skaņā.
pie velna to visu, es domāju, pamazām piepildot maisus. diena pazib man garām.
promejot satieku augšstāva kaimiņu.
"šķiet, gadi iet, bet jūs nekad nemaināties. kāds bijāt, tāds esat vēl arvien. kā jums tas izdodas?" saku to, kas man pirmais uz mēles. jūtos kā Aija Kinca.
"jāturas. vienmēr kaut ko var izdomāt. redz, nopirku zemenes. sonāte. nebiju domājis tērēties, bet smaržoja jau pa gabalu," viņš saka, paceldams uz augšu maisiņu ar zemenēm, it kā es neticētu arī tāpat.
kādu brīdi parunājamies par zemenēm. izstāstu par Mālpils zemenēm, kuras pašas ielec groziņā.
tad viņš uzkāpj augšā, bet es - lejup, tad ārā, vakara saulē, tad prom, prom, prom.
7/5/24 07:35 am
can I go home now
bet tad atceros, ka nav taču ne māju, ne ziemassvētku.
vienkārši sajūta tāda, ka dzīve apjožas ap manu vidukli vēl ciešāk. un es pakampju vēl lielāku malku gaisa, bet nezinu, kad varēšu to izpūst.
nesen redzēju skaisti ģērbušos sievieti. viņai bija spilgti oranži mati, spilgti rozā krekliņš un haki krāsas bikses. kopā tas izskatījās dievīgi, it kā kāds būtu iedziedājies man pie auss "in the jungle, the mighty jungle..."
šorīt es esmu melna jaka un lieli, smagi sudraba auskari - smaidīgi mēnestiņi čigāniņi, kas caur eglēm sāk vērties.
vēlāk iešu uz C. ielas mājām. jāsāk beidzot šķirot mantas. būs divas kaudzes. atstāt un ņemt līdzi. lielākā kaudze būs ar mantām, ko vilkt arī tālāk sev līdzi, kaut gan labprāt paņemtu tikai pāris gliemežvākus no mammas pirmā ārzemju brauciena uz Kipru, dažas fotogrāfijas, varbūt kādu grāmatu. ir beidzot atradušies pircēji. jauki cilvēki, man īpaši patika tas vīrietis. sieviete ar bērnu rokās ilgi stāvēja pie loga. tas šķita kā kaut kas tāds, ko es arī būtu darījusi, ja mēs ar viņu būtu mainītās lomās.
savādi, man negribas raudāt. man liekas, es nevarētu apstāties, ja sāktu.
7/4/24 09:23 pm
Uz ielas šodien mētājās kādam pazudusi Disneja sniegavīra piespraudīte. Un es iedomājos par ziemu. Ka es ziemā nesatieku pagalma kaķi, bet domāju par viņu bieži. Ziemā es mīlu M. un lūdzu sniegu, lai tas iesnieg viņa kapucē, kad viņš aiziet prom.
Šodien te kāds bija ierakstījis par izdegšanu, ka negriboties pat durvis atvērt un paņemt pasūtījumu.
Citu dienu viens garšīgi bija uzrakstījis par tēju.
Es nesaprotu, ko jūs visi ar to cenšaties pateikt.
Es dzeru tikai kafiju un ar cilvēkiem nesarunājos vispār.
Es nezinu, ko vēl gribēt no vasaras, tās atlikums plešas man acu priekšā kā King Crimson plates vāka vieplis ar plaši atplesto muti, kas it kā saka naaaaaaac, tieši man saka.
7/4/24 10:01 am - santa.lv
cik skaists ziņas virsraksts:
"Lemberga jubilejā aizlido uz operu Itālijā. Māja paliek pilna ar kucēniem."
:))
7/4/24 09:03 am
( tikai kuš... )