7/21/24 08:18 am - I'm naming this summer Prison Break
sapņoju par prošuto ar meloni un aukstu baltvīnu. šīs mājas bija pārņēmušas skudras.
kamēr M. ēd brokastis, es viņam uzlieku austiņas, kur pilnā skaļumā dārd Billija ar savu Birds of a Feather.
es viņam kaut ko saku, bet viņš laikam redz tikai, kā kustas manas lūpas.
nu, varbūt nebija nemaz tik svarīgi. ak.
7/21/24 05:36 am
"blackbird singing in the dead of the night
take these broken wings and learn to fly"
vienīgi nav nekāds learn to fly, man daudz skaistāk liekas tas singing in the dead of the night
p.s. es nedrīkstu rakstīt par to, kas notika šonakt. drīzāk nevis nedrīkstu, bez nezinu, kā par to uzrakstīt. neesmu liela jūsmotāja par visādām mistikām, bet šīs nakts notikumi bija vienīgi mistiski, nekā citādi tos nodēvēt nav iespējams. varu vien pateikt, ka tagad zināšu vienu - šai pilsētai ir pašai savi blackbirds singing in the dead of the night, turklāt viņu ir vismaz 3, tas ceturtais ar tamburīnu rokās tur beigās tikai pielika daudzpunkti visam.
7/20/24 08:44 am
es esmu verdošs haoss.
bet pat šobrīd es noknibinu mazu gabaliņu no tā pilnīgā miera, kuru atrodu, sēžot zobārsta krēslā ar jau notirpinātām lūpām.
es taču to atrodu pati.
sevī.
tas ir tāds punkts manī.
saules pinumā.
es to gandrīz varu sataustīt.
pateicu M., ka man ir cits, kaut gan tas tā nav.
G. vienkārši ir tādas lūpas, uz kurām es aizskatos.
tas ir tikai tas.
bet tas ir tā, ka vairs nav ne M., ne G., ne manis pašas.
"...I live; I die; the sea comes over me; it’s the blue that lasts." — Virginia Woolf
7/19/24 09:41 pm - lonely for you only
7/19/24 06:53 pm
reizēm klusums ir labākās zāles, bet citreiz es izsūtu līdzjūtības vēstules saviem kaimiņiem pati:
this is house arrest,
come, but wear your Sunday best,
this is house arrest, la-da-di-da-dum
7/19/24 06:10 pm
pēdējā laikā pagalma kaķis ar katru apciemošanas reizi kļūst arvien plānāks un caurspīdīgāks. bet varbūt tā esmu tikai es, kas izplešas.
un laikam jau īsti labi nav bijis ar mani, ja šodien pats zobārsts atsūta ziņu ar jautājumu, kā es jūtoties. ļoti liels kārdinājums atbildēt, ka jūtos labi, jo visu nakti esmu sapņojusi par viņu un viņa knaiblēm, bet beigās saņemos un esmu normāla.
bet es jūtos labi. ne pavisam labi, bet arvien labāk.
7/19/24 12:16 pm
...and what I want is, to walk beside you
needing nothing, but the sun that's in our eyeskā es gaidu savu augustu? tā, ka jūlija lapiņu no magnētiņkalendāra, kas man pie ledusskapja, pirksti niez noplēst jau tagad.
citādi viss pa vecam.
dzīve paiet kā vilciens, kas tagad vairs nepietur dažās pieturās.
dzīve paiet tā, it kā es tagad dzīvotu vietā, kur logā iespīd gaisma no izkārtnes, kas saka - forever you.
vienmēr Tu.
ja vien Tu vispār skaitītos tādos ieilgušos rītos, kāds ir šis.
rīti jau paši nemaz neskaitās, iekams nav izdzerta pirmā krūzīte kafijas.
7/19/24 11:39 am
"Tā nemēdz būt," viņa teica savai sejai vannasistabas pusaizsvīdušajā spogulī, kas tobrīd viņu bija pārvērtis par melnu putnu, kas Tavā sapnī pārlido upei pāri ar sarkanu ogu knābī.
7/19/24 08:21 am
Nekad nebūs citādi - ja runa ir par mani, viss vienmēr pārvēršas par vārdiem. Man jānoraksta nost no sevis Sekunžu Tikšķi.
Kā, piemēram, vakar, kad atnākot uz zoba izraušanu, zobārsta kabinetā uz palodzes neesmu gatava ieraudzīt skaistāko, ko pēdējā laikā esmu redzējusi.
Tā ir tāda kā kustīga glezniņa – gondola ar gondoljeru tajā bez apstājas kustas augšup un lejup, slīdot pa Venēcijas kanālu labirintiem.
“Nu, nu, nu,” saka zobārsts.
Un tad tas ir garām.
Atpakaļceļā nopērku antibiotikas, ābolu biezeni, dzeramos jogurtus.
“Aizej, lietiņ, rūkdams, krākdams, atnāc, saulīt, spīdēdama…”
7/19/24 04:38 am
"He allowed himself to be swayed by his conviction that human beings are not born once and for all on the day their mothers give birth to them, but that life obliges them over and over again to give birth to themselves."
- Gabriel García Márquez, Love in the Time of Cholera
Man patiesībā šobrīd mazliet trūkst vārdu. Goda vārds. Nekad nebūtu domājusi, ka tāds brīdis pienāks, bet...
Man vajag mazliet padomāt.
Vajag, lai viss mazliet pierimst kā tējas biezumi, kas nogrimst krūzītes apakšā... un tad.
Un tad ko?
Tad visu.
Dzīvi, dzīvošanos, gaismas rotaļāšanos ar ēnām, visu to smeķīgumu atkal un atkal uzjundot.
7/17/24 07:38 am
kā Tu domā, vai es šorīt dejoju, tiklīdz esmu izkāpusi no gultas? jā, es atrodu vismuļķīgāko Bolivudas dziesmiņu un tad nodejoju savu rītu, un nevar saprast, vai es pieķeros dzirkstelei vai dzirkstele pieķeras man, bet vienā jaukā brīdī es visa sprakšķu.
7/17/24 06:30 am
p.s. varbūt viss galu galā nav nemaz tik slikti. es varbūt pat ņemtu savus vārdus atpakaļ. beidzot arī latviešu valodā ir iztulkots kaut kas patiešām lasāms. es par Olgas Tokarčukas "Stum savu arklu pār mirušo kauliem".
7/17/24 05:58 am
vakar mājās ievelkos kā gliemezis savā čaulā.
izlobos no savas vakardienas, ilgi stāvu knapi remdenā dušā, padzeros ledaini aukstu ūdeni, palūdzu spotify atskaņot Aurora - Your Blood. un tad man to vajag noklausīties vēl. un tad vēl.
es saku to tik pat daudz sev, cik Tev, cik citiem - es tik un tā neatgriezīšos pie viņa. neatkarīgi no tā, kā viss izvēršas turpmāk. es vairs nejūtos iederīga visā tajā savā Nelaimīguma Apskāviena karaļvalstī, kas man ir M.
es visu laiku domāju par to brīdi kāpās, kad Tev pieskaros, bet savu pieskārienu Tu atdod koka stumbram. domāju, vai Tu joprojām dusmojies un jautā sev, ar kādām tiesībām esmu kaut ko tādu atļāvusies.
šorīt visā meklēju skaidrojumus, attaisnojumus - varbūt tie ir +30, kas atsūta man tādu pastkarti, kas ir visa vakardiena, varbūt īsti ciešā miegā negulētā nakts, varbūt mana laimīgā bērnības zeme, kas turpat netālu.
ar acs kaktiņu meklēju kaut ko, pie kā atgriezties un palikt, bet vairs nekā tāda nav. es varu vienīgi aiziet - pie kaut kā cita, pie saviem tuvajiem tālumiem, pie Tevis.
7/15/24 07:37 am
aizvakar mežā laikam purpināju sev zem deguna tik daudz un tik skaļi, ka pierunāju sev klāt pilnīgi melnu taureni. skaists, nekad iepriekš neredzēts šķita. kā no nakts vai no negaisa atlidojis. nevienas pašas gaišuma svītriņas, kas debesu pamalē kārpītos, pat ne uz spārnu galiem. viena vienīga melnas nakts tumsa, kurai blakus līkumiem pilna pusceļa sajūta - brīdis, kas čum un mudž, paliekot garāmslīdošu ainavu pārpilns.
7/14/24 08:04 am
visur, kur vien skatos, vasara ir pārkāpusi pāri savam vidum. viss vēl ir zaļuma ziņā. es aizveru acis, lai redzētu.
es domāju, kā viss ir. visi man kaut ko pasaka. Tu man kaut ko pasaki. es domāju, ko es varu pateikt Jums. Tev. vai manī ir kaut vai tikai viens pateikšanas vērts vārds.
es piešķiru tam kaut kādu nozīmi - tam, kā vēl pēdējoreiz paskatos uz sevī kā sagumušo māju. nekad te neesmu ciemojusies tādā brīdī, kad vasara ir pāri savam vidum. mēs te parasti atbraucam agrā pavasarī vai arī tad, kad rudens sliecas uz ziemas pusi.
un tieši tobrīd sāk līt.
( I close my eyes so I can see )
7/13/24 06:56 am
vakar man kāds atsūtīja ziņu, lai guļu saldi, jo viss, ko meklēju, jau ir manī pat tad, ja vēl nezinu, kā tam piekļūt, un tā arī bija, es gulēju saldi, it kā mani pēkšņi piepildītu apziņa, ka tas viss tieši tā arī ir. aizskrēju līdzi sapnim kā savam vilku baram. šodien pabraukšu uz Latgales pusi. ja tikšu tik tālu, apciemošu ezeru un viņa laipiņu, ko niedres neprot paturēt noslēpumā. viss tām vienmēr jāizčab vējam. bet kā tu uz niedrēm dusmosies? niedres ir niedres. un vējš ir vējš.
7/11/24 09:44 pm
palasīju, ko esmu te sagvelzusi, un tagad man vajag apēst tādu ķiplokainu skābu gurķi. apsolu, ka dzīvē es neesmu tik saldsērīga.
es nezinu, kāpēc šovakar nemitīgi domās atgriežos pie Geoff Dyer stāsta "Miss Cambodia". varbūt tāpēc, ka skriedama slēpties no lietus ieraugu aziātiska skata jaunu sievieti sēžam zem akācijas, kas ir pie Bruņinieku un Barona ielu krustojuma. viņa sēž turpat uz soliņa ar sakrustotām basām kājām lotosa pozā zem atvērta lietussarga un vienā mierā klausās mūziku. viņa uz mani paskatās ar kaut kādu tādu pretīgumu, ka es nevaru nepasmaidīt. ne viņa skrien kaut kur slēpties no lietus, ne viņai rūp mans pētošais skatiens. man ir dotas pāris minūtes, lai es iegaumētu visu, ko tobrīd redzu. un tad man ir jāiet.
īsāk sakot, tas noteikti nav izcils stāsts, bet tas ir gana labs stāsts. un tieši tāpēc, ka nav izcils, tajā ir kaut kas tāds īsts. es tam pilnībā noticu. tas ir kā kaut kas no dzīves norakstīts. nu, bet varbūt ir arī.
7/11/24 07:53 pm
Joprojām te melnas nakts tumsa. Un tagad es vienkārši nezinu, vai tas bija viss, uz ko debesis bija spējīgas. Tie mākoņi vienubrīd bija tik daudzsološi. Is that all there is to a fire? Vasara tomēr ir kaut kas cits. Cits stāsts no citas sērijas. Es joprojām nezinu, vai tā esmu es, kas šo raksta. Varbūt tā ir tikai mana vasara, kas mani te raksta. Kā atgriežoties skolā septembrī, kad jāraksta sacerējums "Mana vasara".
Man pietrūkst visa. Dažreiz es domāju, ka man pietrūkst arī kaut kādas tādas pirmreizīguma sajūtas, ko droši vien nemaz nevajag speciāli meklēt. Ja vien Tu zinātu. Esmu apskrējusi pusi pasaules. Esmu jutusies, bijusi, iznirusi pēc vēl vienas ieelpas. Bet vēl nekad neesmu ziedusi uz rupjmaizes šķēles medus kārtiņu, skatoties Tavās smaidīgajās acīs.
Zini, lietus tikai vingrinās savās etīdēs. Viņš vēl būs. Viņš vēl nāks un aizskalos mūs prom pie citām vakardienām. Viņš man pats to pačukstēja.
7/11/24 08:52 am
visskumjāk ir tāpēc, ka M. izklausās tik izmisis, kad saka, ka es esot atkal runājusi ilgāk, nekā esmu solījusi. man tiešām nav daudz stāstāmā vakar. es vienkārši čamdos pa kabatām. man vienkārši gribas izgriezties ar oderi uz āru. piedod, es saku. tas taču nebija domāts ļauni, es saku. izbaro mani kaijām, ja gribi, es saku. tu esi neiespējama, viņš saka. un tā tas paliek. un tad mani pārtver sapnis. es it kā nododu stafetes kociņu sapnim.