visas sāpes nekad neizsāpēt.

savādi, es vienmēr zinu, par ko man jābūt pateicīgai, bet ne vienmēr tāda esmu. bet zini? visjocīgākais ir tas, ka brīži, kad esmu laimīga, nemaz nav saistīti ar pateicības izjušanu. varbūt kādreiz tā ir bijis. bet ne pēdējā laikā. tas tomēr ir kaut kas cits, kad esmu laimīga. tādi garāmslīdoši, netverami mirkļi. kā meža dzīvnieks, kas iemaldījies pilsētā...

septembris pusē. laiks pretēji gaidītajam tieši sabremzējas - parkā vēl var palasīt grāmatu. to arī daru, vien šoreiz par grāmatzīmi noder kritusi kļavaslapa.

tagad zinu, kā ir, kad ieskaties acīs pilnīgi svešam random sunītim, bet viņam aiz skatiena ir visi sunīši, ko iepriekš esi pazinis.