mīlu šodienas vēju. tajā ir kaut kas no G. G. Markesa. it kā saule ar slīpiem burtiņiem kaut ko uzrakstītu uz mazas lapiņas, bet tu par to aizmirstu un beigās lietus samērcētu rakstīto. bet kad tu to atrastu pēc kāda laika, tas būtu tas pats, tikai lietus valodā. šķiet, visvairāk no visa tā, kas ir vasara, man pietrūks sajūtas, ka āda elpo, smago drēbju virskārtu neapspiesta.

domāju, ka viss ir labi. neizliekoties. būs rudens, vēlā, drēgnā vakarā nākšu mājās pēc pastaigas un vienīgais, kas kliedēs tumsu netālu no parka, būs pie kādas mājas sienas atstutētais kafijas automāts. silta, miglas dēļ pūkaina kafijas automāta iedaļiņu gaisma - melna, balta, latte, kapučino vai tēja.

šodien devos staigāt uz bibliotēkas pusi, bet aizmirsu, ka tā pirmdienās slēgta. bet visi neceļi vienmēr pārvēršas ceļos, kad vien tā gribi. sadraudzējos ar kaķi, kuram patika pieglausties.

tante pajautāja, kur te kāda apavu remontdarbnīca, un man bija tik šausmīgi žēl, ka es nezināju. tantei bija smaids gan sejā, gan acīs. es būtu to tanti aiz rokas aizvedusi, ja zinātu, kur tuvumā apavu darbnīca. ilgi domāju mājāsnākot un tikai pie mājām iedomājos, ka zinu, kur tur bija apavu darbnīca tuvumā. turpat taču bija. ap stūri.