sajūta, ka pagājis vismaz mēnesis kopš iepriekšējā ieraksta šeit.

visaptverošs vientulīgums, bet tad atceros pēdējo reizi, kad mēģināju draudzēties, un saprotu, ka man patiesībā nav vajadzīgs neviens.

viss, kas man ir vajadzīgs, ir pastaigas. kustības. zinu, ka viss pārējais ir manī pašā pat tad, ja vēl nezinu, kā tam piekļūt.

iesāku youtube sekot kādai jaunai krieviski runājošai meitenei (šķiet, viņa ir no Baltkrievijas), kura pārcēlusies dzīvot uz Somiju un interesanti stāsta ne tikai par dzīvi tur, bet arī par savu ikdienu... piemēram, par humpalās izraktu glezniņu saka - ir daudz skaistu bildīšu, daudz bildīšu, kas liecina par talantu, bet tikai reto uzlūkojot pārņem kaut kāda tāda mīļa sajūta, siltums, gaišums, pat nezini, kas tieši tas ir. es arī kaut ko tādu vienmēr meklēju un arī vienmēr uzreiz ZINU, kad esmu atradusi. iepriekš nezinu, ka esmu to meklējusi, protams. pat nenojaušu!