man gan patīk atcerēties. nezinu, kā ir labāk - zinu tikai, kā sanāk man. labprātāk esmu pagātnē, nevis izdomāju sev iespējamās nākotnes. kādreiz augusts bija mans gada mīļākais mēnesis, bet tagad augustam nevaru piedot, ka atņēma man mammu, tāpēc drīzāk gaidu novembra debesis. tās man vēl nesaistās ne ar ko.

"The ability to tell your own story, in words or images, is already a victory, already a revolt," tumsā paklūpu pār Rebekas Solnitas reiz rakstīto. kaut kur ārā dzirdu vēl kādu, kam neguļas, palidojam garām uz skrejriteņa. šī iela ir īsti piemērota tam, lai te ieskrietos, uzņemtu ātrumu, man šķiet.

pagājušonakt sapnī kaut kas par tiltiem, ko aiz sevis sadedzinu, virpuļviesuļiem un to vienu pie visa vainīgo taureni, kura spārnu vēzieni to visu izraisījuši. esmu ļoti tuvu melnumam un draudīgumam, taču tas mani neskar, vienkārši pietuvojas un paiet garām. paskatos pa logu un redzu nolauztos kokus.