"mums, trakajiem, pieder pasaule," piezvanu nakts vidū M., jo zinu, ka viņš neguļ, un mēs samērāmies ar saviem trakumiem.

M. trakums šķiet pārāks par manu, kaut kādā ziņā tas gan šķiet arī saprotamāks, apskaujamāks, bet mans ir daudzšķautņaināks.

"trakā," M. var vien izdvest, noklausījies manu sakāmo.

pēc tam es apcepu kabaču šķēlītes.

laiks iet, bet nezināt, kas gaida turpmāk, kļūst tikai arvien grūtāk, vai ne?

no rīta pēkšņi esmu gatava pāršķirt šo lappusi un ķerties klāt rudenim.