“...I remain restless and dissatisfied; what I knot with my right hand, I undo with my left, what my left hand creates, my right fist shatters.”

― Günter Grass, The Tin Drum

mans pusdienlaiks tagad, vasaras mēnešos, ir citādāks kā ziemā. kaut kur ielas pretējās puses mājā dzīvo kāds Blīkšķu Bannijs, kurš apmēram ap pusdienas laiku, kad jau nepacietīgi sāku dīdīties, gaidot savas darba dienas beigas, piesēžas pie bungām un dažreiz tikai vieglītiņām par sevi atgādina, bet citreiz aizbungojas pat līdz pēcpusdienai. savādi ir tas, ka reizēs, kad viņš vingrinās ilgāk, tas nekrīt uz nerviem tik ļoti kā tad, kad tikai pāris reizes kaut ko tur pa-bam, pa-ba-bam.
reiz viņa bungu rībieni skaisti sabalsojās ar pērkona dārdiem.
vispār netālu te ir bungu skola. vasaras sākumā viņiem bija izlaidums vai kaut kas tāds, un viņi bija sarīkojuši jauku performanci - visi izvilkuši laukā katrs savu bungojamo. sunīšiem nebija, kur pačurāt. es nevarēju noticēt savām ausīm. dārdēja, blīkšķēja, šķindēja visa iela. tas bija tā ļoti iespaidīgi, atmiņā paliekoši.