visu rītu es ciešos un nekur neskatos, bet zinu, ka tur kaut kam ir jābūt. bet es neskatos, jo gribu pataupīt prieku. bet kad beidzot nenoturos, tur nekā nav. tukšpadsmit. ne ziņas, ne miņas, ne gaišzilas zilbes.

un tad es izdaru kaut ko pārsteidzošu. es nokratu no sevis šīs četras sienas.

humpalās viena no pārdevējām svarīgi, it kā sniedzot liecību par satiksmes negadījumu, vairāk pati sev, nekā mums, citiem, saka - "sāk līt".

gaiss pēc lietus ir silts un mitrs. kā mīkla, kam jāuzrūgst. eju un nezinu, eju jeb ezerā peldēties pa mēness iepriekš iemītu ceļu brienu.

tāda pašai sevī uztaustītas zelta dzīsliņas sajūta.

šie biezpiena plācenīši saucas "ak dievs cik labi ir paēst".