stay wild, moon child - tā rakstīts uz mana atslēgu piekariņa.

C. ielas dzīvoklī parkets čīkst ar katru reizi arvien niknāk.

domāju, varbūt tas saistīts ar gaisa mitrumu.

es pazūdu, atrodos un tad atkal pazūdu tajā skaņā.

pie velna to visu, es domāju, pamazām piepildot maisus. diena pazib man garām.

promejot satieku augšstāva kaimiņu.

"šķiet, gadi iet, bet jūs nekad nemaināties. kāds bijāt, tāds esat vēl arvien. kā jums tas izdodas?" saku to, kas man pirmais uz mēles. jūtos kā Aija Kinca.

"jāturas. vienmēr kaut ko var izdomāt. redz, nopirku zemenes. sonāte. nebiju domājis tērēties, bet smaržoja jau pa gabalu," viņš saka, paceldams uz augšu maisiņu ar zemenēm, it kā es neticētu arī tāpat.

kādu brīdi parunājamies par zemenēm. izstāstu par Mālpils zemenēm, kuras pašas ielec groziņā.

tad viņš uzkāpj augšā, bet es - lejup, tad ārā, vakara saulē, tad prom, prom, prom.