|
Jun. 27th, 2024|10:26 pm |
"every mountain has that one place when you begin to know it is a mountain," raksta V. Stafords.
karstums. un tomēr nav sajūtas, ka es rāptos kalnā. es pat nestāvu tā kalna pakājē vēl. drīzāk to pašu aizsalušo jūru ar zābaka purngalu bikstu.
Čaka ielā pagāju garām sievietei, kurai uz pleca rātni un ne aci nepamirkšķinot sēdēja kaut kāds milzu hameleonveidīgais. skaists un ar asti visperfektākajā rullītī. šķita tāds mīļš un man cauri redzošs (kā Tu savās labākajās dienās).
tā arī neatrodu šodienai piemērotu mūziku. muzīku, kā mēdza teikt mana omīte. bērnībā ar māsīcu caurām vasarām varējām drillēt Madonnas Like A Prayer plati.
mani reti vajā kāda dziesma, bet pēdējā laikā bieži iedomājos par saviem kordziedāšanas laikiem. pašā sākumā nebija nekāds Pulenks. sākumā tikai mācījos atrast un tad nepazaudēt pati savu balsi. miglaini atceros, ka bija kaut kāda tāda ganiņu dziesma, sasaukšanās, kanonā dziedama. es daudz domāju par to, kā nepazaudēt pašai savu balsi šajā balsu mudžeklī, arī tagad.
arī filmā My Salinger Year ir tāds skaists mirklis, kurā filmas galvenā varone pieliek ausi pie rakstāmmašīnas un ieklausās.
izmēģinu kaut ko līdzīgu ar klaviatūru šovakar.
dzirdu, kā burkšķ vēders.
tikai Tu zini
kādi ir skūpsti
kurus nakts aizejot laupa |
|