| |
[Oct. 25th, 2024|06:20 pm] |
life happens. coffee helps.
sajūta, it kā būtu Tevī akmentiņu iemetusi, un tas krīt un krīt, un es nevaru sagaidīt skaņu, ar kādu tā kritiens noslēgtos.
šodien uz galda izbirušos miltos uzzīmēju actiņu, kas raud. nevis sirsniņu vai smaidīgu spociņu, bet tieši raudošu aci. tad pārvilku ar plaukstu pāri miltu baltumam, uzzīmēto izdzēšot. it kā es būtu sevi apsaukusi. kādas muļķības! te nekā nebija. neviens neko neredzēja. pēkšņi man bija jātiek prom no tiem miltiem. un es piecēlos un aizvēru aiz sevis durvis.
biju Ikea. nopirku tur šādus tādus nieciņus. atpakaļceļā man sejā spīdēja vakar saule. krāsainas pasaules pēdējais brīdis.
nevis pierakstīt vārdus, kas ir manī, bet izdzīvot tos.
and she closed her eyes. |
|
|