| |
[Oct. 16th, 2024|05:53 am] |
kamēr kafijas biezumiņi nosēžas...
man ļoti patika teksts, kas šoreiz bija Pasaules latviešu valodas diktāts. es to nerakstīju, bet izlasīju, kad tas jau bija nodiktēts, pat vairākkārt. tie bija pārsteidzoši mīļi, sirsnīgi un, manuprāt, ne ļoti samudžināti teikumi.
visu nakti pa sapņiem šķērdu vaļā vēderu nesenai sarunai ar kādu cilvēku, kurš kādreiz bija manas dzīves sastāvdaļa, bet tagad vairs nav. smieklīgi, tik daudz kas jau vairs nav manas dzīves sastāvdaļa. es bieži visu pati padaru tik sarežģītu, bet... tev tikai jādod cilvēkiem laiks, un viņi paši tev parādīs, kas viņi ir. un to kā likums parādīs tikai viņu darbi, nevis runātais.
sestdien uzdāvināju sev vecu, elementāru point and shoot tipa filmiņkameru, jo man vajadzēja kādu lieku ķieģeli, kas pieturētu mani pie zemes, turklāt mammas skapjaugšā atrastā jau vairs tikai knapi elsa. tagad, kad par šo rakstu, ir sajūta, ka tā ir man piederējusi daudz ilgāku laiku, nekā tikai dažas dienas.
kafija, šķiet, nu būs dzerama. kaut kas, kam ticēt. stingrs pamats zem kājām. |
|
|