| |
[Oct. 4th, 2024|06:19 am] |
|
jā, merilai strīpai varbūt piedāvāja uzreiz 3 raganu lomas vienlaikus, kad viņa pārkāpa 40 gadu slieksnim. kaut kam tādam es tiešām ticu. man neviens neko nepiedāvā. es vienkārši ar lielāko prieku ESMU ragana tagad, vienīgi buros pa virtuvi, kaut ko līdzīgu borščam izdomāt mēģinot, bet sajūta tāda, ka tā tik un tā būs un paliks visparastākā biešu zupa pat tad, kad tās garšas tur savilksies. bet tas nekas, man ir citi talanti. es, piemēram, varu gandrīz uzreiz nekļūdīgi pateikt, vai cilvēks, ko satieku, būs palicējs jeb tikai kādu brīdi līdzās soļotājs. manuprāt, kaut ko tādu mums visiem zināmā mērā, vairāk vai mazāk, bet tomēr iemāca aizejošais laiks. M. gadījums ir tas vienīgais, kurā man vispār nekas nav saprotams. viņam ir tāds šausmīgi riebīgs smīniņš, kura dēļ es neatskatos sev pār plecu vairs tik bieži. un tas nemaz nav maz. |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2024|06:01 pm] |
|
4 gadi kopš S. sirds pārstāja sisties paiet rīt. neizplūstot garās gaudu dziesmās, tas ir tā, ka visādi bomži turpina smirdēt sabiedriskajā transportā un vāļāties ceļmalās ar plikām dirsām, bet cilvēka, kurš vienīgais mani pieņēma tādu, kāda esmu, vairs nav. |
|
|
| |
[Oct. 4th, 2024|07:13 pm] |
lielogu dzērvenes un medus. bet es neesmu teikusi neko.
Mazais pasaules diktāts latviešu valodā ir 12.10., un es to noteikti negribētu nogulēt par spīti tam, ka pieturzīmes tagad saliek vietās mani, nevis es viņas.
sīkiņmīkiņknipucītiņmīkiņais. kas tas par vārdu, kas pēkšņi šodien atgriežas pie manis no kādas grāmatas, ko esmu lasījusi bērnībā?
kaut kas ļoti sīks. niecīgs. reta parādība šajā sirds pusē. kaut kas tāds kā īsts prieks vai skaidra zināšana, kas stātos šo mūžīgo priekšnojautu vietā. |
|
|