| |
[Sep. 14th, 2024|07:29 am] |
vislabākās, vieglākās sarunas ir ar tēti pa ceļam uz mežu, vienīgi viss, ko runājam, pārvēršas smieklos, un es visu aizmirstu.
tētis stāstīja, ka bijis purvā netālu no Inciema (teica, ka tieši šobrīd lasot Eglīša "Malahīta dievs") un salasījis 9 kg ar dzērvenēm, un ejot esot dziedājis pašizgudrotu lūgšanu, veltītu purva dieviem, ar vārdiem "purva dieviņ, purva dieviņ, dod man sārtu dzērvenīt" :))
pavadonis (sunītis vārdā Maksis) šoreiz līdzi nav nācis, bet desu apēdis uz viens-divi.
atbraucot mājās tumsai, kas iemājojusi istabās, ir asi stūri. |
|
|
| kluss atgādinājums sev pašai... |
[Sep. 14th, 2024|09:48 am] |
Priecāties par mazām lietām,
mazas sniega pārslas krīt.
Aizstaigāt uz tādām vietām –
nevar kartē saskatīt.
/I. Ziedonis |
|
|
| |
[Sep. 14th, 2024|06:52 pm] |
šķita, ka mežs bija mani gaidījis. vakar. vietā, kur ielai liekams punkts. pielijis un kluss, it kā teikdams savu ierasto "tad te tu esi! nu, nāc vien, ja jau reiz esi uzradusies... vietas pietiks arī tev".
redzēju vāveri. sākumā saklausīju kokā viņas skribināšanos, tad sastingām abas, aizķērušās viena aiz otras skatiena, un tad viņa bija prom, pa žoga dēlīšiem veicot Useina Bolta cienīgu pārskrējienu uz koku, kas pie blakusmājas.
tagad sēžu, acis ciet, vakara saule, vispirms trāpījusi ielas pretējās puses mājas logā, iespīd te.
ļoti kārojas boršču. |
|
|